Tipiskais latvietis ir strādīgs, mazliet skaudīgs, neizlēmīgs, bez ambīcijām, tomēr labsirdīgs — tā liecina “DNB Latvijas barometra” veiktais pētījums. Ierakstot interneta meklētājā vārdus “tipiskais latvietis”, lielākā daļa ar to saistīto rakstu ir negatīvi. “Tipisks latvietis labprātāk ir darba ņēmējs — gatavs čakli strādāt un kalpot.
Gadsimtiem latvietī ir ieaudzināta pazemība un bijība pret muižkungiem.” “Mūsdienu tipiskais rietumu degradētais latvietis ir tāds: vienaldzīgs, nenovīdīgs, kašķīgs, pasīvs, ar mazvērtības kompleksu…”. Vēl vienā tipiska latvieša raksturojumā — kāda portāla pārpublicējumā no žurnāla meitenēm “4TEENgirl” — ir 15 punktu, un visi negatīvi, latviešus noniecinoši. Ir labi apzināties savus trūkumus, citādi nav iespējams progress, tomēr ir slikti koncentrēties tikai uz tiem. Par vārda un domu spēku runā daudzi zinātnieki, gan plaši pazīstamais Džozefs Mērfijs, gan slavenais amerikāņu esejists Ralfs Valdo Emersons, kurš teicis, ka “cilvēks ir tas, par ko visu laiku domā”.
“DNB Latvijas barometra” pētījumā respondenti varēja izvēlēties, kuram populāra cilvēka apgalvojumam piekrist. Vislielāko atbalstu guvis prezidenta Andra Bērziņa viedoklis, ka “mēs, latvieši, esam stipra tauta, mēs esam gudri, atjautīgi, strādīgi, mēs varam visu to, ko var arī citi”. Par 20% mazāku atbalstu saņēmis Vairas Vīķes — Freibergas daudzinātais “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti!” (47%). Tas, iespējams, tādēļ, ka šie eksprezidentes teiktie it kā amerikāniskie saukļi mūsu mentalitātei vēl nav pieņemami, jo patiesībā abi apgalvojumi ir ļoti līdzīgi. Pašcieņas un nacionālās pašapziņas trūkums ir ļoti izplatīts latviešu vidū. Tas daļēji skaidrojams ar gadsimtiem ilgo pakļautību citām varām, esam raduši būt kalpi, vēl nemākam būt kungi savā zemē. Tas ir piedodami, jo patiesībā Latvija kā neatkarīga valsts ir pastāvējusi ļoti neilgu laiku — tikai 45 gadus, un mums, latviešiem, jāmācās būt saimniekiem. Mēs patiešām esam strādīgi. To mēs, laikraksta reportieri, redzam ikdienā, dodoties izbraukumos, satiekot cilvēkus, kuri ir gudri, uzņēmīgi, čakli. Mēs esam arī labsirdīgi, līdzjūtīgi, izpalīdzīgi, par to liecina kaut vai nelaimes gadījumi, kad jāsniedz palīdzība kādam ugunsgrēkā cietušajam, smagas slimības skartajam. Man šķiet, mēs vēl neesam spējuši piecelties kājās, iztaisnot muguru un pārlaist skatienu, kas nav ikdienas rūpju, darba problēmu aizmiglots, savai zemei, saviem ļaudīm. Bet vajag piecelties kājās, citādi “latvietis’’ ar laiku būs tikai ieraksts pasē vai mazākumtautība Īrijā vai Anglijā, un mūsu zemē, par kuru dzīvību atdevuši daudzi latviešu vīri, saimniekos citi. “Latvietim visvairāk trūkst pašpārliecinātības un savas stājas. Ārēji viņš ir nedrošs, bet, visu rūpīgi apdomājot, latvietis meklē kaut vai aplinkus ceļus, lai tomēr nostiprinātos, lai uzpeldētu augšpusē. Labākā īpašība? Latvietis ir kā tā varde, kas ķepurojas, nevis kliedz un grimst dibenā,” par latviešiem saka valodniece Janīna Kursīte.
