Nedēļas sākumā dzirdēju anekdoti: sniega pie mums neesot tāpēc, ka tas baidās no aplikšanas ar nodokļiem. Taču nedēļas vidū tas ļāvās liktenim un apklāja pasauli baltu, bet tas neatrisināja briestošās problēmas ar valsts budžeta pieņemšanu. Ceturtdien jau no paša rīta pēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības aicinājuma pie Ministru kabineta ēkas bija pulcējušies ap 200 protestētāju.
Arodbiedrības iebilst pret 2011. gada valsts budžeta projektu un prasa saglabāt samazināto 10% pievienotās vērtības nodokļa likmi medikamentiem, elektroenerģijai un siltumam, kā arī ģimenes valsts pabalstu maksāt visām ģimenēm. Pikets sākās pirms Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdes, taču tajā nekādu risinājumu nerada. Sociālie partneri neatbalstīs valdības sagatavoto nākamā gada budžeta projektu, un arodbiedrības decembra sākumā rīkos nākamo protesta akciju.
Plānotie nākamā gada valsts budžeta izlīdzināšanas pasākumi skar katru Latvijas iedzīvotāju un pazemina viņu, īpaši ģimeņu ar bērniem, maksātspēju, tādēļ arodbiedrības arī iebilst pret šāda budžeta pieņemšanu. Pēc pašreizējām aplēsēm, nākamajā gadā trūcīgo personu skaits palielināsies līdz 200 tūkstošiem. Latviešiem ir teiciens: solīts makā nekrīt, un tas vēlreiz ir apstiprinājies. Pirms vēlēšanām politiķi solīja taupīt uz valsts pārvaldes optimizācijas rēķina, bet nu viss tiek prasīts no nodokļu maksātājiem. Acīmredzot politiķi spriež: latvietis ir sīksts — pārcietis gan krievu un zviedru, gan poļu un vāciešu jūgu, vai tad nu nodokļu slogu neizturēs. Kamēr protesti nebūs tādi kā Francijā, Beļģijā, Grieķijā, kur streiko gandrīz visi, bloķējot un paralizējot lielu daļu ikdienas funkciju, tikmēr no šāda ļaužu pūlīša ar aizsalušām svilpītēm pie Ministru kabineta ēkas nebūs nekādas jēgas. Taču arī pacietībai ir mērs.
