Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Ārlietu ministrijas rīkotā reģionu laikrakstu žurnālistu brauciena dalībniekiem Dublinā pirmā tikšanās bija Latvijas vēstniecībā. Kopš 2004. gada, kad vēstniecību atvēra, te strādāja astoņi cilvēki, bet krīzes laikā atstāti tikai četri.
Personas numurs visam mūžam
Cik latviešu šobrīd ir Īrijā? Uz šo jautājumu precīzi nevar atbildēt neviens. Ir tikai aptuveni skaitļi, kas neraksturo patieso situāciju. Lai Īrijā strādātu legāli, cilvēkam nepieciešams savs PPS — Personālais sabiedrisko pakalpojumu kods (angliski: “Personal public service number” — aut.). Tas ir kaut kas līdzīgs mūsu personas kodam. Šis numurs katram reģistrētajam tiek piešķirts uz mūžu un “seko” cilvēkam, ja viņš arī vairs nedzīvo Īrijā. PPS kodu var saņemt Īrijas Sociālo un ģimenes lietu departamentā. Kopš 2004. gada, kad sāka darboties Latvijas vēstniecība, PPS reģistrācijas numuru saņēmuši ap 35 tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Latvieši Īrijā drīkst dzīvot un strādāt bez darba atļaujas. Darba devējam PPS kods nepieciešams, lai viņš varētu informēt nodokļu iekasētājus, ka darba ņēmējs ir sācis strādāt. Savukārt strādniekam jāizpilda speciāla veidlapa 12A, kas jānosūta nodokļu institūcijai, tā piesakoties nodokļu atlaides sertifikātam. Zaudējot darbu, no Sociālo un ģimenes lietu departamenta var saņemt bezdarbnieka pabalstu vai palīdzības maksājumu.
Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts domā, ka šobrīd Īrijā varētu būt ap 28 tūkstošiem latviešu. Tomēr tas ir nosacīts skaitlis, jo Īrijā ļoti daudz ir arī nereģistrētu strādnieku, un pie tam valstī dzīvot palikušo latviešu vecāki pensionāri, pārceļoties pie bērniem, vēstniecībā nemaz nevēršas, ja strādāt nedomā.
Vēstniecība darbojas kā pašvaldība
Vēstniecības Konsulārās daļas pirmā sekretāre Liene Lobzova teic, ka Latvijas vēstniecība Dublinā darbojas kā pašvaldības dome — veic Pilsonības un migrācijas dienesta pienākumus, reģistrē uzņemšanu pilsonībā, Iekšlietu ministrijas funkcijas, reģistrē jaundzimušos, mirušos, izsniedz miršanas apliecības, jo Īrijā tādas neizdod. Pirms štatu samazināšanas vēstniecība darbojās arī kā dzimtsarakstu nodaļa, bet nu gan te laulības vairs nereģistrē — to dara mācītāji latvieši, kuriem Dublinā ir savas draudzes.
Īrija ir ļoti ticīga katolicisma valsts. Valsts pirmsskolas izglītību neatbalsta, taču bērniem obligāti jāmācās no sešu līdz 16 gadu vecumam. Katoļu mācību skolās māca jau no 1. klasītes. Kad latviešu bērniem jāsāk mācīties skolā, dažiem vecākiem šajā ziņā ir problēmas, jo skolā uzreiz jautā, vai bērns ir kristīts. Tas ir obligāts nosacījums, lai bērnu uzņemtu skolā. Ja bērns gadījumā nav kristīts un nav kristīti arī viņa vecāki, tad vispirms jāsāk ar vecāku nonākšanu līdz ticībai. Skolās uz to neatlaidīgi mudina.
Nedzīvo no darba vien
Latviešu Īrijas “iekarošanas” odiseja dalāma vairākos posmos. Sākotnēji strādāt uz šo valsti brauca melnstrādnieki un tika nodarbināti galvenokārt lauksaimniecībā. Viņi strādāja nelegāli ilgas stundas no saules lēkta līdz rietam tikpat kā bez brīvdienām, lai tikai varētu vairāk nopelnīt. Neko vairāk viņiem nevajadzēja: tikai darbu, naudu un vietu, kur pārgulēt nakti. Īsta verga dzīve, bet par to maksāja daudz vairāk nekā Latvijā, un latvieši centās izturēt, lai katrs nopelnītu un sasniegtu kaut ko iecerētu: nomaksātu kredītu, sakrātu naudu mājas vai dzīvokļa remontam, iegādātos jaunas mēbeles, nodrošinātu pārtikušu dzīvi mājās atstātajiem bērniem.
Nākamajā imigrantu vilnī Īrijā sāka ieceļot arī speciālisti — slēdza līgumus, strādāja oficiāli. Latviešus jau pieņēma darbā celtniecībā un apkalpojošajā sfērā. Tagad latvieši Īrijā strādā visur. Mēdz pat teikt: sper kāju, kur gribi, visur trāpīsi savējiem… Vēstniecībā teica, ka no Latvijas atbraukušos pieņemot darbā pat policijā, kuras nosaukums Īrijā ir “garda”. Mūsējie šajā svešajā valstī pat attīstījuši uzņēmējdarbību un sasnieguši vietējiem līdzvērtīgu līmeni. Viņiem vairs nepietiek tikai ar darbu vien. Latvieši vairs nedomā tikai par naudu, bet dzīvo! To noteicis augstāks labklājības līmenis. Tāpēc latviešiem Īrijā veidojas savas izklaides — ir skoliņa latviešu bērniem, deju kolektīvs “Jampadracis”, bērnu koris “Mazais letiņš” un pieaugušo koris “eLVe”, savs interneta portāls, laikraksts “Latvijas Vēstis” un pat sava futbola un hokeja komanda.
Par hokeju ir īpašs stāsts. Kamēr Īrijā nebija tik daudz latviešu, hokeju te nespēlēja. Un kā gan lai spēlē, ja ezeri un upes ziemā neaizsalst un sniegs uzsnieg tikai simboliski! Mākslīgās ledushalles Īrijā arī nebūvēja. Tā nu latviešu puiši ķērās pie lietas un izveidoja savu hokeja komandu kopā ar čehiem un slovākiem. Iepatikās hokejs arī īriem, un nu šajā valstī ir pat sava hokeja līga ar vairākām komandām.
Svēta lieta — ģimene un atpūta
Mūs interesēja, ko īri domā par latviešiem. Kādi mēs esam viņu skatījumā? Elferta kungs teica, ka īri latviešus vērtē pozitīvi. Viņuprāt, latvietis ir strādīgs, čakls, ar darba tikumu apveltīts. Uz latvieti vienmēr var paļauties. Esot uzņēmēji, kuri pieņem darbā tikai viesstrādniekus, jo savējos, īrus, uzskata par slinkiem un nolaidīgiem. Latvieši, ko satikām Dublinā, teica, ka daudzi īri esot arī diezgan skopi un pat kašķīgi. Nu pēdējā īpašība itin labi atbilstu arī latviešiem…
Ir lieta, kas īriem ir sveša un nepieņemama — darbaholisms. Īrs nezina, kas ir virsstundas. Tiklīdz pulksteņrādītājs nonāk līdz ciparam 5 pēcpusdienā, īrs atmet visam ar roku un dodas mājās. Pēc viņa kaut ūdens plūdi — paliek nesakopta darba vieta, iesākts un pusvārdā nepabeigts rakstu darbs, tas nevar kavēt īru doties uz krodziņu (pabu — aut.) vai kādu citu atpūtas vietu.
Tikpat svētas un neaizskaramas īriem ir nedēļas nogales, kas tiek veltītas atpūtai kopā ar ģimeni. Lai īri svētdienās strādātu? Ko jūs! Viņi ņem savus piknika grozus un dodas atpūsties uz pilsētas parkiem vai laukiem, jo jūtas to godam nopelnījuši. Bez kurnēšanas papildus strādā vienīgi viesstrādnieki… Pat referendumi un vēlēšanas Īrijā ir tikai darbdienās, jo citādi kvoruma tajās nebūtu nekad.
Izmisumā meklē palīdzību
Latvijas vēstniecībā jāuzklausa arī daudz bēdu stāstu. Tās ir dramatiskas situācijas, kuras jāpalīdz atšķetināt. Vēstniecības darbiniekiem lūdz palīdzēt atgriezties mājās tie, kuri atbraukuši uz Īīriju meklēt darbu uz savu roku, pāris nedēļu mēģinājuši kaut ko sameklēt, kamēr beigusies līdzpaņemtā nauda. Nāk arī Latvijas firmu apkrāptie, kuriem darbs solīts, bet nav piedāvāts. Raudādamas atnāk meitenes, kuras ievilinātas cilvēktirdzniecības afēristu tīklos vai kurām piedāvātas fiktīvas laulības. Bezizejā nonākuši izmisuši vīrieši, apkaunotas sievietes…
Kā viņiem palīdzēt? Īrijā ar to nodarbojas Repatriācijas aģentūra. Tā nodrošina palīdzību meklējošajiem mītni dzīvošanai, ēdināšanu, biļeti braucienam uz Latviju, taču šo palīdzību drīkst izmantot tikai reizi mūžā. Kāda aizkraukliete, kurai reiz bijusi vajadzīga šāda palīdzība, nemaz nezinājusi, kur to meklēt. Palīdzējuši īri — aizveduši uz policijas iecirkni. Jā, arī tā var darīt — vērsties policijā, kura sazināsies ar Latvijas vēstniecību un tad nogādās cilvēku Repatriācijas aģentūrā. Elferta kungs teica, ka Īrijas garda ir ļoti atsaucīga — ar Latvijas policiju to nevarot pat salīdzināt.
Aizkraukliete atašejas amatā
Cik pasaule tomēr ir maza! Dublinā, Latvijas vēstniecībā, mani uzrunāja tās darbiniece — aizkraukliete Kristīne Vītola. Viņa ir vēstniecības sekretāre — atašeja. Pēc studijām savu karjeru viņa sākusi Ārlietu ministrijā Latvijā, bet uz Dublinu nosūtīta darbā uz trijiem gadiem, nu jau rit otrais gads.
Kristīne teic, ka darbs Īrijā ir interesants un viņai patīk, jo diena no dienas atšķiras. Nav gan zināms, kā būs nākamgad, jo vairākās valstīs Latvijas pārstāvniecības nolemts slēgt, finansējums “apgriezts”, darbinieku skaits samazināts. Arī Kristīne nezina, vai pēc kāda laika nesaņems rīkojumu doties atpakaļ uz Latviju vai kādu citu valsti.
Aizkrauklē Kristīnei dzīvo vecāki — Zoja un Andrejs. Retu reizi izdodas paciemoties mājās. Māte vienreiz bijusi atbraukusi uz Dublinu, lai redzētu, kā meita dzīvo valstī, kur tik daudz latviešu.
