Grāmatu svētkos Aizkraukles pilsētas kultūras namā risinājās politiskā diskusija, kurā piedalījās zemkopības ministra Mārtiņa Rozes padomnieks Jānis Lapše, zemnieks no Tukuma rajona Vladislavs Butāns.
Grāmatu svētkos Aizkraukles pilsētas kultūras namā risinājās politiskā diskusija, kurā piedalījās zemkopības ministra Mārtiņa Rozes padomnieks Jānis Lapše, zemnieks no Tukuma rajona Vladislavs Butāns, 8. Saeimas deputāts Dzintars Jaundžeikars un Zemkopības ministrijas speciālists Jānis Ozoliņš. Diskusiju vadīja žurnālists Ivars Bušmanis.
Galvenā diskusijas tēma bija lauksaimniecība, jo ikviens dalībnieks ir zinošs šajā jomā, taču katrs no viņiem pārstāvēja arī kādu politisko spēku. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, kurš arī bija pieteikts kā diskusijas dalībnieks, neieradās. Lai arī diskusijas laikā zālē bija daudz cilvēku no Aizkraukles rajona pagastiem, zemnieku bija maz, tāpēc par lauku lietām galvenokārt jautāja Ivars Bušmanis.
Vajag atbalstu mazajiem zemniekiem
— Ar ko cīnās latviešu zemnieks? — bija pirmais Bušmaņa kunga jautājums.
Vladislavs Butāns: — Uzskatu, ka par latviešu zemniekiem valdība vairāk sāka domāt tikai tad, kad par ministriem kļuva Slakteris un Roze. Slakteris izcīnīja lielākas kvotas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, bet Roze zemniekiem piedāvāja maksimāli daudz iespēju izmantot Eiropas Savienības atbalstu. Arī es to esmu izmantojis. Ar Eiropas naudu manā saimniecībā ir moderna kalte un jauna tehnika, esmu laikus iesējis graudus un laikus nokūlis labību.
Vairāk vajadzētu rūpēties par to, lai pēc iespējas lielāku Eiropas atbalstu saņemtu arī mazie zemnieki. Jābūt vienādiem noteikumiem visiem, lai arī mazie varētu attīstīties, nopirkt jaunu modernu traktoru, nevis lietotu “belorusu”.
Problēmas ar gaļas lopu audzēšanu
Jānis Lapše: — Gribu teikt — nevis ar ko, bet par ko cīnās latviešu zemnieks. Par labāku dzīvi. Latvijā tas ir ļoti būtiski, jo mums ir zemākās algas un pensijas Eiropā. Ir zema pirktspēja, kas cieši saistīta ar saražotās lauksaimniecības produkcijas realizāciju.
Kas būs nākotnē? Varu pateikt, kā mēs to redzam ministrijā. Lai dzīvotu labāk, vajadzīga nauda, ne tikai tā, ko paņemam no Eiropas fondiem, bet arī tā, ko iegūstam, pārdodot savu produkciju. Kādas nozares varētu attīstīties nākotnē Latvijā? Domāju, ka tā varētu būt graudkopība, cukurbiežu audzēšana un piena lopkopība, jo šajās nozarēs pamazām ieviesta kārtība, stabilizējušās iepirkuma cenas, nozares pakāpeniski kļūst rentablas. Vislielākās problēmas pagaidām ir gaļas lopu audzēšanā. Tikai pusi no gaļas daudzuma — 120 tūkstošu tonnu, ko Latvijā patērē, saražo mūsu valstī. Ievestā gaļa ir ļoti lēta, līdz ar to arī Latvijā iepirkuma cena ir zema. Ja mēs paši spētu saražot to daļu, ko ieved no ārzemēm, Latvijas zemnieku rīcībā nonāktu vismaz 40 miljonu latu.
Arī rapsis ir perspektīva nozare. Skeptiķi saka — izdomājuši jaunu kukurūzu, taču, ņemot vērā biodīzeļdegvielas ražošanas attīstību, šī nozare ir stabila. Rapsi pārstrādā vairākos uzņēmumos Latvijā, arī daudzās Eiropas valstīs. Latvijā vēl ir 500 tūkstošu hektāru brīvas zemes, tāpēc zemniekiem ir iespēja paplašināt sējumus.
Negodīga konkurence
— Gan pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, gan arī pēc tam Latvijā kā bija kontrabandas gaļa, tā ir. Kur ir šīs problēmas risinājums?
Jānis Lapše: — Kamēr nebijām Eiropas Savienībā, Latvijā nonāca Eiropas valstu subsidētā lētā gaļa, kura bija domāta trešajām pasaules valstīm. Tagad tā tam vairs nevajadzētu būt, jo nu esam Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Ceru, ka ar laiku viss nokārtosies un būsim pasargāti no lētās gaļas ieplūšanas Latvijā.
— Kā zemnieks var justies drošs par nākotni, ja katru gadu atbalstu piedāvā citai lauksaimniecības nozares attīstības programmai?
— Galvenais iemesls, kāpēc līdz šim bijām atpalikuši, ir nevis tāpēc, ka atbalsta programmas katru gadu mainījās, bet gan tāpēc, ka valdība uzskatīja — pasaulē valda brīvā konkurence. Latvijas zemniekam jākonkurē ar Eiropas zemnieku, nepiedāvājot līdzvērtīgus noteikumus. Taču tā nebija godīga konkurence. Latvijā ienāca Eiropas subsidētie lētie produkti, kurus te tik lēti saražot nav iespējams.
Jāizvērtē, kur ieguldīt naudu
— Cik Latvijā vajadzētu lielas, konkurētspējīgas zemnieku saimniecības, lai pabarotu pašus un saražotu produkciju eksportam?
Jānis Ozoliņš: — Svarīgs ir katrs laucinieks, jo laukos paliek arvien mazāk cilvēku. Svarīgāk ir nevis tas, cik Latvijai vajag lielo saimniecību, bet tas, lai katra saimniecība izvēlas savai atrašanās vietai un iespējām piemērotāko un rentablāko nozari. Braucot uz šejieni, papētīju situāciju Aizkraukles rajonā. Zemgalē, kurā ir Aizkraukles, Jelgavas, Bauskas, Dobeles rajons, Aizkraukles rajonā SAPARD programmas naudu izmantojuši tikai 30 procentu zemnieku attiecībā pret pārējiem rajoniem. Taču realizēto nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta projektu ziņā Aizkraukles rajons ir pirmajā vietā reģionā. Katram jāizvērtē, kur izdevīgāk ieguldīt naudu.
Ar likumu neko nevar panākt
— Viens no risinājumiem attīstībai varētu būt arī kooperācija, taču neredzu mehānismu, kā pieci zemnieki varētu apvienoties un kopā nopirkt jaunu traktoru.
— Bet Latvijā taču savlaik bija pat kooperācijas ministrs, tas pats Atis Slakteris!
— Varbūt toreiz trūka informācijas un pieredzes, kā visas ieceres realizēt. Mācāmies no kļūdām.
— Tātad jūs neredzat mehānismu, kā zemnieki varētu apvienoties kopīgi strādāt?
— Pagaidām neredzu.
— Varbūt kooperēšanos vajadzētu definēt ar likumu?
— Kooperācijas veidošana partijai “Jaunais laiks”, kuru pārstāvu, definēta kā prioritāte. Mēs esam gatavi uzņemties atbildību par šīm aktivitātēm. Tehnika ir dārga, lai zemnieki to nopirktu, nepieciešams kredīts. Valstij savukārt vajadzētu uzņemties atbildību par kredītsaistību garantēšanu.
Dzintars Jaundžeikars: — Nav receptes, kā attīstīt kooperāciju zemnieku vidū. Nevajag arī sevi mānīt, ka ar likumu kaut ko varēs mainīt. Zemnieki, kuri izgājuši cauri Latvijas lauksaimniecības grūtākajiem 14 gadiem, strauji attīstās un ar laiku apstrādās visu zemi. Lai varētu labi strādāt, arī par lauksaimniecību jādomā, ka tā ir bizness. Katrā pagastā tādu zemnieku nebūs daudz, un katram jāatrod piemērotākā darbošanās vide. Aizkraukles rajonā, kuru caurvij Daugava, ir tranzīta ceļš uz Krieviju, tas varētu būt tūrisms, pakalpojumu sfēra.
Par kooperāciju. Mākslīgi neko nevar radīt. Kopā strādāt var tikai vienādi domājoši cilvēki. Ja ir citādi, tiklīdz radīsies problēmas, īpaši, kas saistītas ar naudu, būs nesaskaņas, un sadarbība izputēs. Uzspiest nevienam neko nevajag.
Izkrāpt naudu nav vienkārši
— Kas darīts Zemkopības ministrijā, lai nauda, kuru piedāvā Eiropas strukturālie fondi, tiešām tiktu zemniekiem, nevis to izsaimniekotu, kā G—24 kredītu? — jautājums no zāles.
Jānis Lapše: — To mums jautā katrā tikšanās reizē. Pirmkārt, G—24 kredītu nedalīja Zemkopības, bet gan Finanšu ministrija. Nauda bija domāta lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem. Eiropas naudu arī nedala Zemkopības ministrija. Lēmumu par naudas piešķiršanu pieņem neatkarīga institūcija — Lauku atbalsta dienests. Taču Eiropas Savienības atbildīgo dienestu pārstāvji visu laiku pārbauda naudas plūsmu, tās izlietojumu. Lai naudu saņemtu, jāsagatavo projekts. Ja tas atbilst visām ES prasībām, to apstiprina. Lai neveidotos situācija, ka vienam apstiprina vairākus projektus, citam nevienu, būs stingri ierobežota summa vienai saimniecībai — 200 tūkstošu latu. Mainīsies arī Eiropas līdzfinansējuma summa.
Dzintars Jaundžeikars:
— Izkrāpt naudu no Eiropas fondiem jau nav nemaz tik vienkārši. Vispirms apstiprinātais projekts jārealizē par savu naudu. Kad tas paveikts, vairākas komisijas pārbauda naudas ieguldījuma lietderību un izlietojuma atbilstību noteikumiem. Ja viss kārtībā, daļu ieguldītās naudas atmaksā. Ja kāds grib krāpties, tas ir liels risks, jo to ātri atklās.
