Laikraksta “Staburags” redakcijā vērsās kāda aizkraukliete Aija (vārdi tekstā mainīti — aut.) un pastāstīja par savu darba pieredzi ārzemēs. Uzticoties paziņām, jaunā sieviete, kura ir studente, vasarā mēnesi pastrādāt devās uz Holandi, Oiršotas ciemu. Cerētās peļņas vietā viņa piedzīvoja tikai zaudējumus, pazemojumu un dzīvi cilvēkam necienīgos apstākļos.
“Gribu pastāstīt par savu pieredzi, lai citi darba meklētāji neuzķeras un nenotic tukšiem solījumiem, lai uzzina par darbu Holandē, Oiršotā,” saka aizkraukliete. “Mani šajā darbā iekārtoja mūsu ģimenes paziņas — Āris un viņa sieva. Tā kā viņi bija pazīstami cilvēki, ne mirkli nedomāju, ka varētu piekrāpt. Iznāca tā, ka šajā pasākumā ‘‘ievilku’’ arī savus draugus. Kad man piedāvāja darbu, solīja zelta kalnus. Neticēju, ka būs tik skaisti, kā man stāstīja, tomēr nespēju iedomāties, ka būs tik slikti.”
Ne pirmo reizi
Par cilvēku, kurus nosauc aizkraukliete, negodprātīgo rīcību jau ir dzirdēts. Pērn vasarā portāla www.staburags.lv forumā diskusiju par šiem darbā iekārtotājiem sāka kāda piekrāptā.
“Esiet uzmanīgi no darba piedāvājuma Holandē, Eindhovenas tuvumā, Oiršotas ciemā, zemeņu audzētavā “VDV group”. Darbs ir nelegāls, likumā paredzēto minimālo atalgojumu nesaņemsiet. Darbs aptuveni 15 — 20 stundu nedēļā, kas tā vien sanāks, lai atvilktu par dzīvošanu konteineros kopā ar dzērājiem un narkomāniem. Nopelnītā nauda praktiski netiks izsniegta kā tikai ar lielu pieprasīšanu, lai sanāk ēšanai, ne vairāk. Firmas pārvaldnieks ik dienu ir sapīpējies zāli un paņirgājas par visu. No algas atvelk nodokļus, kurus taču par nelegāli strādājošajiem nemaksā! Neskatoties uz to, ka darba praktiski nav, jo tiek savākti maksimāli daudz bezizejas stāvoklī nonākušo, lai maksimāli īsākā laikā paveiktu ikdienas darbus, kur nekādu stundas izcenojumu nav. Uz visu ir no pirksta izzīstas normas, lai, maksimāli piepūloties, skrienot pa galvu pa kaklu, vairāk par 4 — 6 eiro nesanāktu. Šie nekaunīgie darba vervētāji, kas melojot sola legālu darbu, dzīvi viesnīcās un algu 100 eiro dienā ir no Aizkraukles. Par darbā iekārtošanu viņi pieprasa 200 eiro.”
Iekārto par polšu
Diemžēl, pirms piekrist vilinošajam piedāvājumam, Aija šo informāciju nebija lasījusi.
Pirms noteiktā izbraukšanas datuma Aijai dienā desmitiem reižu zvanīja un stāstīja, cik labi būs Holandē, kas jāņem līdzi. “Teica, ka varēs dzīvot treilerī, kas man tobrīd likās kā piedzīvojums, kaut kas jauns,” atceras Aija. “Solīja, ka būs viss, kā cilvēkam normālos apstākļos pienākas — elektrība, tualete, duša, virtuve, guļamvieta. Par braucienu man bija jāmaksā 100 latu, līdzi jāņem arī nauda iztikšanai sākumā, kamēr nopelnīšu algu. Teica, ka pietiks ar 70 eiro. Tā kā bijām paziņas, par iekārtošanu darbā Ārim neko nemaksājām, mums tikai pateica: ja būsim apmierināti, tad no mums Ārim jāuzliek
polšs.”
Neliels pārpratums radās, jau iekāpjot autobusā, kad viens no Aijas draugiem jautāja autovadītājam, cik tad ir jāmaksā par braucienu, saņēma atbildi — 110 latu. Puisis nepiekāpās un teica, ka vienojušies par Ls 100, tā arī palika. Tajā reizē uz Holandi devās astoņi cilvēki.
Dzīvo bez elektrības
Aizbraucot uz Oiršotu, jauniešus pārsteidza tas, ka priekšnieks viņus nemaz nesagaidīja. Viņi gaidīja pie vārtiem un būtu tur nīkuši līdz vakaram, ja kāds latviešu puisis, turienes strādnieks, nebūtu gājis uz veikalu. Priekšnieks ieradās vakarā, apskatīja atbraucēju pases, parādīja naktsmītnes, iedeva segas un spilvenus. “Gultasveļa bija smilšaina, jo to izmantoja, lai apklātu zemeņu stādus,” stāsta Aija. “Mūs ieveda netīrā vagoniņā, pēc iepriekšējiem strādniekiem tas nebija tīrīts.” Izrādījās, ka treilerī, kurā bija gan ledusskapis, gan elektriskā plīts, nav elektrības, ir izlietne, bet nav ūdens.
No solītajām ērtībām nebija ne vēsts. Virtuve bija ārā, zem klajas debess, duša un tualete arī bija ārpus dzīvojamā treilera. “Ieej dušā, nomazgājies, iznāc ārā un atkal nokļūsti aukstā dušā — zem spēcīgas lietusgāzes,” ar nepatiku atceras Aija.
“Neko nesaprotu!”
Ēdiena gatavošanai priekšnieks iedevis gāzes plītiņu un vienu balonu. Viņš apgalvojis, ka viena balona pietiekot nedēļai. “Bet mēs bijām astoņi cilvēki, kas uz plītiņas gatavojām, un gāzes pietika labi ja izvārīt vienu kartupeļu katlu!” teic Aija. “Dienā par šo “dzīvesvietu” maksājām 7,50 eiro! Bija strādnieki, kuri mitinājās labākos apstākļos un maksāja tikpat. Pārējie dzīvoja lielā metāla mājā, kurā bija visas ērtības un siltums.”
Aija un arī abi puiši priekšniekam lūdza, lai pazemina īres maksu, bet viņa vienīgā atbilde bija: neko nesaprotu! To viņš teicis krievu valodā, kaut bija holandietis. “Kā tulce bieži vien bija viņa sieva Roma, mēs viņai savu nepatiku izteicām krievu valodā, viņa tulkoja, bet mēs jau nezinām, ko viņa teica priekšniekam,” saka aizkraukliete.
Slapjām drēbēm vagā
Darbs nebija viegls, jāsāk strādāt sešos rītā — jāgriež stādiņi no stīgojošajām zemenēm un pēc tam jāstāda laukā. “Maksāja par padarīto, mēs strādājām līdz pusdienlaikam,” stāsta Aija. “Pirms došanās peļņā mums solīja, ka dienā cilvēks varot nopelnīt vismaz 100 eiro. Ātrākais un izveicīgākais strādnieks pelnīja 60 — 70 eiro dienā.”
Pēc darba zemeņu dobēs nebija, kur izžāvēt apģērbu. Drēbes varēja izkārt ārā uz auklas, taču naktis bija drēgnas un apģērbs neizžuva, tāpēc uz darbu nācās iet mitrās drēbēs. “Reiz mums atļāva žāvēt veļu telpās, bet no rīta, ejot uz darbu, telpa bija ciet, un mēs drēbes nedabūjām,” Aija stāsta par priekšnieka attieksmi pret strādniekiem.
Pēc nemitīgiem lūgumiem naudu izmaksāja pēc divām nedēļām, Aija saņēma 100 eiro, ko atlika atpakaļceļam. “Cilvēki sāka sūdzēties par to, ka nav, ko ēst, bet priekšnieks teica: ja izmaksās naudu, tad neviens nenāks strādāt, jo sāks dzert,” atceras Aija. “To viņš teica pēc iepriekšējās pieredzes, to strādnieku dēļ, kuri jau ilgāku laiku tur vergoja un, kad saņēma naudu, dzēra.”
Mēnesī saņem
21 eiro
“Daudzi cilvēki, lai tiktu uz turieni strādāt un nopelnīt, aizņēmās naudu un joprojām ir parādos, jo alga dažiem ir izmaksāta tikai daļēji, citiem vispār nav — kā man un draugam,” stāsta Aija. “Vienai meitenei samaksāja 21 eiro! Tas ir neiedomājams izsmiekls un ņirgāšanās. Darba līgumu ar mums, protams, nenoslēdza. Nu jau vairāk nekā divus mēnešus cīnos, lai saņemtu savu nopelnīto algu, bet domāju, ka vairs nav jēgas.”
Divas nedēļas pēc tam, kad Oiršotā ieradās Aija, atveda nākamos “darbā iekārtotos” — trīs puišus no Latgales puses. Viņiem ierašanās Oiršotā patiesi bija neaizmirstama — naktī lietus gāza kā no spaiņiem, pārvaldnieks atveda kādus materiālus, no kā celt naktsmītni. Sākumā jaunie strādnieki gulēja saimniecības telpā uz matračiem.
Aija ir pārliecināta, ka paziņas, kuri viņu iekārtoja darbā, noteikti par to no holandieša saņēma naudu. “Vēlos brīdināt citus laimes meklētājus, lai neuzķeras uz šiem solījumiem. Tādi melnstrādnieki tiek meklēti ne tikai Aizkrauklē vai tuvējos novados, bet visā Latvijā,” nosaka Aija.
