Aizkrauklietis Pēteris Kirilovs ir kolorīta personība — stalts, ar uzskrullētām ūsām un siltu smaidu apveltīts vīrietis labākajos gados. Viņu var sastapt, šaujam loku, iejutušos bendes lomā Kokneses pilsdrupās vai braucam ar retro velosipēdu.
Sāk ar cirvju mešanu
— Kā pievērsāties loka šaušanai?
— Mani vienmēr saistījusi vēsture, īpaši sākot ar 12. un 13. gadsimtu. Savulaik bija tādas cirvju kaujas, kas mūsdienās zināms kā sporta veids — cirvja mešana. Pirms 20 gadiem Nītaurē pie Cēsīm nolasījāmies domubiedru bariņš, izveidojām klubu un metām cirvjus — divrocīgos, vienrocīgos, krustnešcirvjus, latviešu kaujas cirvjus. Tos iegādājāmies Vācijā, vācieši ir lietpratēji šādu rīku gatavošanā. Piemēram, labris — abpusējais cirvis — sver 1,7 kilogramus. Latvijā bijām pirmie, kas to aizsāka. Cirvja mešana pie mums parādījās no ziemeļzemēm, kur to aizsāka mežcirtēji. Kontakti bija, braucām uz sacensībām Igaunijā. Cirvja mešana pajuka pirms desmit gadiem, beigu sākums bija aktīvo latvju zeļļu aizbraukšana uz ārzemēm. Pats pametis neesmu, turpinu mest, Kokneses pilsdrupās man ir “stendiņš”. Cilvēki nāca, meta, sāka jautāt, kāpēc nav iespējama loka šaušana? Man patīk atklāt ko jaunu, nolēmu pamēģināt. Vienmēr esmu bijis saistīts ar kādu sporta veidu — mākslas vingrošanu, volejbolu, cīņu, slēpošanu. Vecumā, pēdējos piecus gadus, intensīvi nodarbojos ar loka šaušanu. Tas ir ļoti interesants sporta veids!
— Loka šaušana ir ierasta aktivitāte pilsētas svētkos un dažādos pasākumos. Vai Latvijā to uzskata par nopietnu sportu?
— Ja ņemam Latvijas karti un horizontāli pārdalām, tad valsts augšpusē ar loka šaušanu aktīvi nodarbojas, lejpusē — esam vien daži, zinu tikai četrus. Lai šautu ar loku, nepieciešams inventārs. Man dārgākais loks izmaksāja 400 eiro. Loki, tāpat kā mašīnas, ir dažādi. Ir zaporožecs un mersedess, šāvējs paliek šāvējs. Kvalitatīvāks inventārs ir priekšrocība, bet, ja neproti šaut, nekāds dārgais loks neuzlabos sniegumu. Lai šautu sava prieka pēc, var iegādāties loku, kas maksā 150 līdz 200 eiro. Tas ir “longbow” loks — angļu loks, ar kādu šāva Robins Huds, tikai modernizēts. Koka loks un bultas, tradīcijas, kas saistītas ar loka šaušanu, vērstas uz senatni. 12 koka bultu komplekts maksā aptuveni 120 eiro, gadā aiziet vismaz divi komplekti.
— Kādam jābūt labam loka šāvējam?
— Banāli, bet, kā saka japāņi, loka šaušana ir ceļš pie Dieva. Tas nav saistīts ar reliģiju, tas ir relaksējošs process. Tu esi viens ar savām domām. Var uztrenēt daudz ko, bet, ja domas nebūs sakārtotas un prāts mierīgs, tad laba rezultāta nebūs. Dienā loku šauju divas stundas, parēķināju, ka pa šiem gadiem esmu izšāvis 250 000 bultu. Pamatīgs āķis lūpā! Loku šaušanā domām jābūt sakārtotām. Ja gadās aizšaut garām, neveiksme uzreiz jāaizmirst. Jāgatavojas nākamajam mēģinājumam, katrai reizei jābūt kā vienīgajai, pat ja priekšā ir vēl 60 šāvieni. Viss ir galvā! Loks nešauj, šauj ar galvu.
Ja grib nodarboties ar lokšaušanu, jāievēro daudzas nianses — aizsardzība, drošības noteikumi. Jāaizsargā pirksti, roka, pret kuru bultu atvelk, lai nenorauj ādu. Loks jāpiemeklē pēc atvilciena spēka.
Ar loku šauj arī mana četrgadīgā mazmeita Līva, viņa pat ir piedalījusies sacensībās. Bērni traumējas vecāku dēļ. Ja esi visu paredzējis soli uz priekšu, nejaušību nebūs. Šaujot ar loku, ja redzi, ka velk nepareizi, apturi un pielabo. Manās mājās pat suns zina, kad es šauju, jābūt man aizmugurē.
— Varbūt Aizkrauklē jādibina loka šaušanas pulciņš?
— Interese ir liela, bet es uz to “neparakstos”. Man gribas šaut vienatnē, tā ir individuāla nodarbe savam priekam. Negribu būt treneris, man pietiek ar interesentu apmācīšanu Koknesē. Latvijā ir loka šaušanas klubi, pats esmu “Savage archer” biedrs. Jābūt kluba biedram, lai varētu piedalīties sacensībās.
Puse loka šāvēju ir sievietes. Latviete Ketija Nēringa ir izcīnījusi Eiropas čempiona titulu. Šis sporta veids dzimumu nešķiro, ir sacensības, kurās vīrieši un sievietes sacenšas kopā.
— Loka šaušana nemodina instinktus nogalināt dzīvniekus, pievērsties medībām?
— Nē, medības neatzīstu. Bija gadījums Koknesē. Dīķī pie pilsdrupām uzradās bebrs, kā reizi tobrīd šaudījos ar loku. Pieskrēja pie manis vīrietis un aicināja bebru nošaut. Atbildēju — to nu gan es nedarīšu.
Loka šaušana ir aizraujošs process. Ar ieroci izšauj, ir blīkšķis, un nekā. Loka šaušana ir klusa, redzi bultas lidojumu. Tā ir lieliska relaksācija.
Sacensības gaidu ar nepacietību! Tas nav tikai azarts, bet kompānija. Loka šāvēji ir ļoti draudzīgi, palīdzēs viens otram. Ja salūzīs, aizdos loku, pat neraugoties uz to, ka viņš var tevi pārspēt. Tas nav no svara.
— Nākamais varētu būt arbalets?
— Nē, tas man nepatīk. Mājās ir arbaleta pistole. Arbalets ir spēcīgāks par loku. Savulaik tie bija efektīvi rīki pils aizsargāšanā, jo šauj tālu. Tomēr arbaleta pārlādēšana paņem laiku. Reiz salīdzinājām. Kamēr tiek veikts viens šāviens ar arbaletu, paspēju izšaut deviņas bultas.
Tvīda karalis
— Vēl viena jūsu kaislība ir retro velosipēdi.
— Pirms desmit gadiem manās rokās nonāca pirmais retro velosipēda eksemplārs. Sāku interesēties par Latvijas brīvvalsts laika velosipēdiem. Tolaik bija vairākas fabrikas, kas ražoja divriteņus — “Ozolnieki”, “A. Lippert”, “Latvello”, Ērenpreiss”, “Līva”. Manā kolekcijā ir fabrikas “Līva” velosipēds, ar ko vēlāk brauks mazmeita Līva. Vēlos, lai manā kolekcijā būtu visu Latvijā ražoto retro velosipēdu sieviešu un vīriešu braucamais. Principā man jau ir, vēl nedaudz jāpielabo, lai izskatās kā tolaik un ir brauktspējīgi. Man ir divi oriģināli, muzeja eksponātu cienīgi. Ar vienu es braucu. Detaļas ir pilnībā oriģinālas. Pārējiem jāmeklē “donori”.
Ar retro velosipēdu tālu neaizmīsies. No Aizkraukles mēroju ceļu uz Tvīda braucienu Ogrē. Turp aizbraucu glauni, pa vējam, atpakaļ nokusu līdz bezsamaņai. Latvijā man ir seši Tvīda brauciena karaļa tituli — Ogrē, Rīgā un Koknesē.
— Cilvēki novērtē senos braucamrīkus?
— Jā! Pirms pāris gadiem pie Aizkraukles pilsētas kultūras nama izveidoju nelielu izstādi. Daudzi nāca klāt, interesējās un prašņāja. Vecie, kas savulaik ar retro velosipēdiem brauca, gandrīz vai asaras slaucīja.
Moku kambara
bende
— Tūrisma sezonā Kokneses pilsdrupās piedāvājat viduslaiku atrakcijas un iejūtaties bendes lomā moku kambarī. Senlaiku cietsirdība disbalansē ar jūsu raksturu?
— Tā ir lomu spēle. Protams, gribu, lai cilvēki sajūt tā laika notikumus, bet tas jādara jokojoties. Pilsdrupas apmeklē daudz bērnu, nav prāta darbs stāstīt, kā mocīja un rāva nost locekļus. Pieaugušajiem var stāstīt nedaudz pikantākas detaļas. Lasu literatūru par tā laika notikumiem, kā tas viss notika. Pienākumi pilsdrupās man ir atpūta. Patīk komunicēt un strādāt ar cilvēkiem.
— Tā ir kā neliela vēstures ainas vizualizācija?
— Nepatīk, ka reizēm gidi garlaicīgi uzskaita faktus un gadaskaitļus. Neviens neklausās! Vajag akcentēt faktus un paspilgtināt tos ar saistošu informāciju — cik cilvēku pilī dzīvoja, ko viņi ēda un dzēra, ko par šiliņu varēja nopirkt un tamlīdzīgi.
— Kā ar bendes vēsturi?
— Bende saņēma piecus šiliņus par nāvessoda izpildi — galvas nociršanu. Dzīvnieku varēja nopirkt par 10 līdz 12 šiliņiem. Tas bija labi atalgots pienākums. Bija pat likums, ka bende drīkstēja paņemt atvestā ķermeņa apakšdaļas apģērbu. Kokneses pilī bendes nebija, tādi bija Rīgā un Jelgavā. Galvaspilsētā bende dzīvoja Grēcinieku ielā. Pirmajā stāvā bija dzīvoklis. Ja vajadzēja veikt sodu, tad uz palodzes viņam atstāja melnu cimdu un norādes. Jūdza zirgu un brauca. Sodi bija dažādi. Ne tikai nāvessods, bet stiepšana un citas nepatīkamas darbības.
Bende savā ziņā bija arī tiesnesis un soģis, izšķīra dažus jautājumus. Iedzīvotāji viņu neieredzēja. Tirgū no viņa naudu neņēma. Naudu, ko viņš bija nopelnījis, tirgotāji uzskatīja par netīru. Blakus dzīvojošie no viņa distancējās. Tagad vēsturi izpušķo. Mēs tos laikus iedomājamies ar krāšņām kleitām, greznām pilīm. Patiesība bija zem parūkām un greznajiem tērpiem, un dzīve pilī skan jauki, bet iedomājieties kaut vai tā laika tualetes.
“Saslimst”
ar lokomotīvi
— Par ko bērnībā vēlējāties kļūt?
— Kopā ar diviem draugiem aizgājām uz Dzelzceļa skolu mācīties par mašīnistu palīgiem. Stučkas ciematā tolaik parādījās vilciens, lokomotīves, kas taisīja manevrus. No stacijas brauca uz spēkstaciju, dzelzsbetona rūpnīcu. Vienreiz mūs paņēma pavizināties lokomotīvē, tā arī “saslimām”. Izmācījos par lokomotīves vadītāju, strādāju līdz armijai. Tad apprecējos. Nākamgad ar sievu svinēsim 50. kāzu gadadienu. Uz sliedēm vien paliku, strādāju dzelzsbetona rūpnīcā. Bija saliktas lokomotīves, kas vairs nekursēja, tvaicinieces, kas ražoja siltumu. Ilgus gadus nostrādāju kā mašīnists, kurinātājs. Pēc tam pārgāju uz pilsētas katlumāju, vēlāk uz citu uzņēmumu.
Darba gados bija laiks, kā aizgāju pensijā — laika nav!
— Mudināt bērnus un mazbērnus sekot savam piemēram?
— Viņi skatās uz mani, uz to, ko daru, kā to daru. Esmu draudzīgs vai strīdīgs. Bērni mācās uzskatāmi, nav jēgas stāstīt lielas, tukšas gudrības. Labākais piemērs esi pats. Jaunākie mazbērni redz, cik ļoti man patīk šaut ar loku, un ir pārņēmuši šo degsmi.
— Nevaru ignorēt jūsu ūsas — īsta odziņa!
— Redzat? (rāda uz ūsām, tās galos uzrullētas uz augšu, savukārt bārda veido trijstūri) — loks un bulta. Tas tā speciāli! Ūsas man bija jau agrāk, kādā brīdī galus uzrullēju. Esmu tāds sprogains, turas labi. ◆
