Sibīrija — šis vārds daudziem latviešiem skan ausīs un sirdī gluži kā drūms likteņa nolēmums, kas izpostīja ne vien mājas, bet arī dvēseli. Sibīrija – tā ir ciešanu, zaudējuma sāpju un izmisuma zeme, arī vieta, kur pavadīts skaistākais jaunības laiks, sastapta mīlestība. Citiem tā ir dzimtene, kur nodzīvots viss mūžs. Kāda ir latviešu izsūtījuma vieta šodien, 60 gadu pēc traģiskajiem pēckara gadu notikumiem, pēc 1949. gada 25. marta, to centāmies saskatīt 2008. gada vasaras ekspedīcijā, ko no 2. līdz 9. augustam rīkoja Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA).
Ekspedīcijas mērķis bija atrast izsūtīto latviešu, kā arī tur dzīvojošo un dzimušo mūsu tautiešu pēdas Krievijas Federācijas Omskas apgabalā, kurp tika izsūtīts tik daudz cilvēku arī no Jēkabpils un tagadējā Aizkraukles rajona. Ekspedīcijas dalībnieki bijām mēs LPRA priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Cēsu politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Antons Kalniņš, LPRA Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdētāja Marina Boksberga un es.
Šī brauciena laikā redzējām vien niecīgu daļu no tā neaprakstāmā plašuma, skaistuma, postažas, pamestības, viesmīlības un pārdzīvotajām ciešanām vārdā ”Sibīrija”. Un tomēr šķiet, ka Sibīrija mūs, ekspedīcijas dalībniekus, ir izmainījusi — ļāvusi gūt dvēseles mieru, varbūt arī nolīdzināt kādu senu draudzības vai mīlestības parādu, kļūt gaišākiem un atraisīties no sīkumiem.
Mani ceļabiedri meklēja Sibīrijā pazaudētos gadus, tur palikušos draugus, bet man tā bija pirmā sastapšanās ar vietu, par kuru intervijās tik daudz stāstījuši bijušie izsūtītie.
Mēs pabijām latviešu sādžā Augšbebros 500 kilometru uz ziemeļiem no Omskas, Borodinkas sādžā, kur izsūtījumā bijis Gunārs Resnais, tolaik 14 gadu vecs pusaudzis, Omskas ciematiņā, kur dzimusi Marina Boksberga, bet Antons ciemojās pie Kalačinskas rajonā, Arhangelkas sādžā, palikušajiem jaunības draugiem. Sastapām Omskas latviešu biedrības dalībniekus. Augšbebros satikām latviešus, kuri tur dzimuši. Dziedājām “Pie dzintara jūras” kopā ar cilvēkiem, kuri to nav redzējuši un varbūt nekad neredzēs. Izjutām tirpoņu sirds apvidū un sūrstoņu acīs, klausoties, kā Omskas latviešu biedrības folkloras kopa dzied par zvaigznīti, kas viņus atvedīs uz Latviju.
Viss nedēļas laikā piedzīvotais ļāva apjaust vien niecīgu daļiņu no tā neaprakstāmā posta un skaistuma, kas ir Sibīrijā — zemē, kas gadsimtiem pirms padomjlaiku represijām vārda tiešā nozīmē mērcēta asinīs un asarās, devusi patvērumu neskaitāmu katordznieku un trimdinieku, izsūtīto ciešanām, bet daudziem kļuvusi par pēdējo atdusas vietu; zeme, ko minuši komunistisko teroristu zābaki, kur 1937. — 1938. gada represijās badā miruši un apšauti miljoniem cilvēku, viņu vidū – ap pusotra simta latviešu. Omskas apgabalā šobrīd dzīvo aptuveni 3000 latviešu, no kuriem liela daļa agresīvajā un joprojām diezgan militarizētajā Krievijas vidē pratuši saglabāt savu valodu un tradīcijas.
Par Sibīrijā redzēto tapa fotostāsts un tagad izveidota fotoizstāde, kura atklāšanu piedzīvoja Latvijas Tautas frontes Jēkabpils nodaļas dibināšanas gadadienā pērnā gada 11. novembrī. Tagad tā ceļo pa Jēkabpils rajonu, bet rīt 25. martā, būs Koknesē. Zīmīgi, ka tas notiks tieši mūsu tautai tik traģiskās dienas atceres laikā. Cik stiprs ir tilts starp Latviju un Sibīrijas latviešiem šodien — arī par to būs šis fotostāsts.
Tiksimies izstādes atklāšanā 25. martā pulksten 16 Kokneses ģimenes atbalsta dienas centrā Vērenes ielā 1.
