Šonedēļ Rīgā notiek Latvijas nacionālo filmu festivāla “Lielais Kristaps 2005” konkursa skate, kurā vērtē 38 Latvijas kinematogrāfistu filmas. Pavisam festivālam bija pieteiktas 97 filmas. Katrā no 23 kategorijām nominētas 3—5 filmas.
Šonedēļ Rīgā notiek Latvijas nacionālo filmu festivāla “Lielais Kristaps 2005” konkursa skate, kurā vērtē 38 Latvijas kinematogrāfistu filmas. Pavisam festivālam bija pieteiktas 97 filmas. Katrā no 23 kategorijām nominētas 3—5 filmas. Tas ir neticami, bet fakts, ka latviešu kino vēl dzīvs.
Pirms vairāk nekā 15 gadiem par latviešu filmām varēja parunāt gandrīz vai ar katru Aizkraukles rajona cilvēku, tagad par latviešu kinematogrāfistu veikumu var spriest galvenokārt pēc avīzēs publicētās informācijas, pa retam kāds jaunums “iesprūk” televīzijā.
Otrdien Latvijas Televīzijā demonstrēja vienu no festivāla filmām “Augstuma robeža”. Šī ir viena no nedaudzajām filmām, kuru brīvā dabā varēja noskatīties arī vairākās Aizkraukles rajona vietās. Koknesē tikai retais skatītājs izturēja līdz galam. Domāju, ir filmas skatītājiem un ir filmas festivāliem, diemžēl šī filma pieder otrajām.
Kad lasu par jaunākajiem latviešu kinodarbiem, atliek vien nopūsties, jo diemžēl izbraukuma kino ir ļoti rets gadījums, un arī tad ne vienmēr izvēlēta interesantākā. Piemēram, pilsētas svētkos Aizkrauklē demonstrēja jau simtkārt rādīto “Mans draugs — nenopietns cilvēks”. Diemžēl noskatīties kādu filmu Rīgā ir ļoti dārgs prieks. Paredzot, ka nedēļas nogalē kinoteātrī varētu “ieklīst” arī kāds laucinieks, cenas brīvdienās ir īpaši augstas, piemēram, kinoteātrī “Forum—Cinema” — vairāk nekā trīs lati, toties darbdienās — gandrīz divreiz lētāk.
Aizkraukles rajons ir viens no tiem, kurā kinoteātri ātri vien tika “iznīdēti”. Acīmredzot kino te neuzskata par kultūras sastāvdaļu.
Bet es jūtos kā aplaupīta, jo par amerikāņu kino zinu vairāk nekā par savējo.
