Vallietes Mirdzas Martinskas vaļasprieks ir adīšana. Viņas adītie cimdi ir silti un krāšņi. Diemžēl pēc skaistajiem adījumiem nav pieprasījuma, tomēr laiku pa laikam Martinskas kundze ada atkal.
Vallietes Mirdzas Martinskas vaļasprieks ir adīšana. Viņas adītie cimdi ir silti un krāšņi. Diemžēl pēc skaistajiem adījumiem nav pieprasījuma, tomēr laiku pa laikam Martinskas kundze ada atkal.
Nevajadzīgs vaļasprieks
— Adīšanu mēdzu saukt par nevajadzīgu vaļasprieku, — saka Mirdza Martinska. — Rakstainie cimdi ir skaisti, taču pēc tiem nav pieprasījuma. Manus adījumus pat aizveda uz izstādi Rāmavā, taču nopirka tikai vienu pāri. Tā nu krāju cimdus lielā plastmasas maisā. Tikai retu reizi tos izlieku un priecājos par košajām krāsām. Pašlaik pieprasīti adījumi no smalkas dzijas, bet no rupjāka pavediena adītie dūraiņi ir tikpat skaisti un daudzkārt siltāki.
Adīt man iemācīja māte, rakstus noskatu grāmatās vai žurnālos. Man nepietiek ar to vien, ka izstāsta, kādam rakstam jābūt. Vajadzīgs tehnisks zīmējums. Tikai tad adījums izdosies. Domāju, ka nevienai citai tautai nav tik skaistu cimdu rakstu kā mums, latviešiem.
Vilna ir, dzijas nav
Šobrīd ir problēma vilnu apmainīt pret dziju. Gāju palīgā cirpt aitas un par palīdzēšanu saņēmu vilnu. Izmazgāju to un mainu pret dziju. Savlaik arī uz Valli brauca mainīt dziju uzņēmums “Vidzemes tekstils”. Nu jau ilgāku laiku neviens nav braucis, tāpēc pati braucu uz Aizkraukli, kur reizi mēnesī vilnu var apmainīt pret dziju.
Martinskas kundze ada ne tikai rakstainus cimdus, bet arī zeķes. Arī tās top no biezas dzijas, kurai pievienots akrila pavediens. Tās noder gan viņas pieciem bērniem, gan septiņiem mazbērniem.
Cīrulim vairāk spēka
Adīšanai Martinskas kundze atvēl tikai nelielu dienas daļu.
— Esmu “cīrulis”, — viņa saka, — ceļos ļoti agri. Vispirms pabaroju govi, telīti, vistas un zosis. Tad padzeru rīta kafiju un ķeros pie citiem darbiem. Tagad, ziemā, rosos istabā, bet vasarā dārzā. Agri ceļoties, ir vairāk spēka, turklāt var izbaudīt pārmaiņas dabā. Vakarā noskatos ziņu raidījumu “Panorāma” un dodos pie miera.
Kad adīklis nolikts malā, Martinskas kundze labprāt lasa. No pensijas viņa atlicina naudu laikrakstu un žurnālu abonēšanai.
— Lasu laikrakstus “Staburags”, “Latvijas Avīze”, “Pavards”, žurnālus “Mezgls”, “Dārza Pasaule”, “Mājas un Dārzs”, — saka pensionāre. — Man saglabāti visi “Lauku Avīzes” eksemplāri. Ļoti patīk risināt krustvārdu mīklas, taču daru to tikai tad, kad izdevums, kurš mīklu publicējis, pareizo atbilžu iesūtītājiem sola kādu balvu.
Lielas balvas neesmu laimējusi, bet reizēm man ir veicies. Savlaik žurnāla “Sievietes Pasaule” rīkotajā izlozē laimēju siltu vilnas pledu.
