Sarunu ar dzejnieku, atdzejotāju, kritiķi un publicistu Knutu Skujenieku sākam par simboliem — tiem, kas liek mums apzināties savu piederību zemei, valstij, tautai. Pats dzejnieks arī ir simbols — neatkarīgas, brīvas domas simbols. Viņa viedoklis par notiekošo, redzējums svarīgs daudziem mums. Intervijas sākumā laikraksta “Staburags” vārdu viņš visupirms saista ar citu Latvijas simbolu — klinti Daugavas krastā.
— Staburadzes klinti atceros vēl dzīvā veidā, esmu braucis ekskursijā gan uz Staburagu, gan Pērses ūdenskritumu. Tādām skaistām vietām.
— Simbolu, kas saistās ar Latviju, piederību tai, palicis mazāk.
— Ziniet, uzradīsies jauni. Bet bez simboliem — tā jau nav dzīve. Tie ir vajadzīgi. Jo cilvēks sevi, negribas teikt to svešvārdu, tomēr jāsaka — identificē ar valsti caur simbolu. Ar to vienu mazo pleķīti, to vienu baznīciņu un tamlīdzīgi. Un, ja viņš turas pie simbola, tas nozīmē, ka viņš turas pie Latvijas. Pašreiz parādās diezgan interesanta tendence — pilsētnieku ģimenes pārceļas uz laukiem un kaut ko sāk veidot, darīt. Tādu ir maz, bet ir svarīgi, ka tādi cilvēki ir un lauki tomēr neaizaug ciet.
— Šobrīd ir svarīgi turēties pie Latvijas?
— Tas vienmēr ir svarīgi. Mūsu dzīve nekad nav bijusi viegla. Un nekad arī nebūs viegla. Nedrīkstam nolaist rokas. Dzīvojam tādos apstākļos un tādā vietā pasaulē, ka vienmēr jābūt stipriem, izturīgiem un ir jāmīl šis mazais zemes stūrītis, kas mums ir nevis atvēlēts, bet pašu rokām un asinīm nopelnīts. Pie tā mēs arī paliksim. Bet turēties pie Latvijas svarīgi neba nu visiem. Kas negrib — laimīgu ceļu!
— Tā viegli un vienkārši? Ir taču izstrādāts gan reemigrācijas plāns, gan Latvijas Institūta rosinātā sociālā kustība “Gribu tevi atpakaļ”.
— Nedomāju, ka vilināšana atpakaļ ir pareizs piegājiens Ja cilvēks jūt, ka viņam Latvijā būs, ko darīt, ka varēs te kaut ko sākt — viņš atgriezīsies. Bet tādu nebūs pārāk daudz. Domāju, ka lielākā daļa, kā to rāda pieredze, ar saviem bērniem tur asimilēsies. Tie, kuri 1944. gadā emigrēja uz Ameriku, liela daļa ir asimilējušies. Uzturēt tautisko garu prasa daudz spēka un naudas. Liela daļa jauni, darba spējīgi cilvēki no Latvijas tagad strādā Anglijas karalienes labā. Motīvi, kāpēc cilvēki brauc, ir ļoti dažādi. Daudzi brauc peļņā — atstrādā savus vieglprātīgi paņemtos kredītus. Tā bija liela nelaime, jo cilvēkiem gribējās izlikties par vidusšķiru, kuras Latvijā joprojām nav. Jo ar smalku auto un sugas suni vien nepietiek. Bet tā maksa ir dārga. Otra daļa ir tie, kas aizbraukuši, lai finansiāli aprūpētu savus vecākus Latvijā. Ir arī pietiekami daudz slaistu, bet ar tiem ir zināma problēma, jo Anglija prāto viņus sūtīt atpakaļ. Tie, kurus padzina no Kalē “džungļiem”, liela daļa ir gados jauni un spēcīgi cilvēki, kuriem, taisnību sakot, vajadzēja karot, nevis bēgt.
— Runājot par patvēruma meklētājiem — Latvijā viņi neturas, lielākā daļa aizbrauc.
— Šeit bēgļiem nav nekādas nopietnas aprūpes nedz naudas, nedz dzīvokļa vai darba ziņā. Ar viņiem jādarbojas, iespējami ātrāk jādabū uz kājām, lai paši nopelna. Latviešu valoda jāmācās. Galu galā — kur mēs dzīvojam! Un mums būs vajadzīgs darbaspēks, ja vispār gribam pastāvēt kā valsts. Kaut kas ir jāražo, jātirgo, peļņa ir vajadzīga, budžets, sociālā apgāde, visam pietrūkst. Tas, ka daudz aiziet dažu cilvēku kabatās — tā ir vēl viena problēma. Bet domāju, ka tas nebūs mūžīgi. Visam savs laiks. Starp citu, kad nesen sprieda par iespēju ļaut izvēlēties tautību, es personīgi domāju, ka tas ir dabīgi, nevar taču pēc deguniem to lietu spriest! Tāds cilvēks, kurš te ir iedzīvojies, zina valodu, tradīcijas, varbūt izrādīsies vēl lielāks patriots.
— Vai pēc simtiem gadu tautības nebūs izzudušas, saplūdušas?
— Domāju, ka nē. Un arī latvieši un Latvija būs, kamēr būs luste un prieks runāt latviski. Mēs būsim.
— Mēs Latvijā paliekam aizvien mazāk. Vairs ne divi miljoni.
— Kā teica Ļeņins, mazāk, bet labāk. (Smejas.) Ir runa par kvalitāti. Par kuru katru dzērāju, noziedznieku dikti liela prieka nav no tā, ka viņš ir latvietis. Tomēr mēs visi — godīgie, negodīgie, tīrie, netīrie — visi piederam pie vienas tautas.
— Protams, vispārināt nedrīkst, tomēr varbūt ir kāda latviešus vienojoša īpašība?
— Latviešiem nevajadzētu būt tik bailīgiem. Esam pietiekami centīgi, strādīgi. Bet negribu teikt par visiem. Katrā tautā ir visādi. Tā ir viena no latviešu pozitīvajām īpašībām, bet diemžēl strādīgums un atbildība par to, ko esi padarījis, arī iet mazumā. Viena lieta, ko latvieši un arī ziemeļnieki — zviedri, somi — nemīl: nelabprāt uzņemas individuālu atbildību. Tas ir kaut kāds ziemeļu temperaments vai kaut kas tāds. Tāds itālis vai spānis ņems un izdarīs, bet latvietim ir jāapspriežas ar augstākstāvošu priekš-
niecību. Ja nu mēs nonākam plašākā apritē, mijiedarbībā ar citām valstīm un tautām, varbūt tie mums piespiedīs uzņemties individuālo atbildību.
— Vai to varētu būt sekmējis pašapziņas trūkums?
— Savā ziņā. Jo mēs pie tās pašapziņas tā arī īsti neesam tikuši. Vēl daudz apraudātajos Ulmaņlaikos cilvēkam pateica priekšā, kas jādara, kā jāuzvedas. Cilvēks nekad nebija brīvs. Tam visam ir vajadzīgs laiks.
— Lai gan deviņdesmitajos gados trijās Baltijas valstīs bija diezgan vienlīdzīga ekonomiskā situācija, tomēr šobrīd tā vairs nav.
— Vienlīdzīgus toreiz mūs pataisīja Padomju Savienība, tādi pirms tam nebijām, un arī tagad ir pietiekami lielas atšķirības. Sākot ar to, ka Lietuvā ir spēcīgāka reliģijas loma — tā ir izteikta katoļu zeme. Latvijas pluss vienmēr bijusi reliģiska iecietība. Mums tā būtu jāsaglabā. Leišu ir par miljonu vairāk nekā latviešu. Mēs nobraucām zem diviem miljoniem, leiši — zem trijiem miljoniem. Lietuvā, Šauļos, 18. novembrī man būs jāprezentē Latvija. Un es teikšu tā: mēs ne vienmēr esam draugi, bet mēs vienmēr esam un būsim brāļi. Jo arī brāļi, kā zināms, ne vienmēr ir draudzīgi. Līdz ar neatkarīgu saimniecību parādījās konkurence, ļoti būtiski saduras ekonomiskās intereses, tomēr mēs arī viens otram pat palīdzam. Leiši no mums atšķiras pēc temperamenta, viņi vairāk ir dienvidnieki, līdz ar to izlēmīgāki. Turklāt Lietuva reiz bija valsts no Baltās līdz Melnajai jūrai. Ekonomiski visgrūtākajā situācijā ir Latvija, igauņi ērtāk iekārtojušies — viņi brauc strādāt uz Somiju un nedēļas nogalēs atgriežas mājās. Igauņiem Somija ir dabiskais sabiedrotais. Lietuvai tāds būtu Polija, abas valstis ir vēsturiski saistītas un leišiem ir, kur atstutēties, lai gan šo valstu attiecības raksturo franču teiciens: “Draugs — cūka.”
— Šobrīd vairāk kā jebkad iepriekš kopš neatkarības atgūšanas izjūtam apdraudējumu no Krievijas. Tomēr daudzi latvieši saka — ja kaut kas notiks, aizbrauksim, par Latviju necīnīsimies.
— Ir ne maza daļa, kas paliks. Lai cik tas grūti būtu, tagad ir skaidrs, ka tāpat vienkārši Latviju neatdos. Vakar televīzijā skatījos — padsmit gadu veca meitene jaunsardze trenējas šautuvē. Ja vajadzēs, par tēvu zemi asinis būs jālej, jo karš bez asinīm nenotiek. Pašreiz ir svārstības, nezinām, kas un kā. Un nezinām, vai Latvija ir Krievijas ienaidnieks numur viens vai numur divi. Citreiz ir tā, ka Latvija ir numur viens. (Smejas.) Uz to nav ko skatīties, ir jāstrādā, jādara savs darbs, jāpriecājas, jālustējas. Jādzīvo! Ja gadījumā kas — lai tomēr mēs būtu gatavi. Man neatkarības moments ir svarīgāks par ekonomisko un daudzām citām lietām. Tas ir mūsu pašu. Paši atbildam par to, ko darām vai nedarām.
— Gatavojamies Latvijas simtgadei, un viena no dāvanām, ko valstij tās jubilejā gatavo, ir Likteņdārzs.
— Attiecībā par Likteņdārzu — tas ir skats nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Par daudz pagātnes, trūkst orientācijas nākotnei. Mums nav kaut vai tautsaimniecības sasniegumu izstādes. Nemākam parādīt to, kas mums patiešām ir, un ka tas ir ko vērts. Varbūt nav sevišķi daudz, bet tas, kas ir — tā ir nākotnes perspektīva. Latvijā pieaug pensijas vecuma cilvēku skaits, un lielākā daļa no viņiem ir konservatīvi. Viņi skatās atpakaļ un atceras savu jaunību. Bet viņi ir vēlētāji.
— Jā, un viņi nevēlas pārmaiņas. Cilvēki bieži mēdz teikt: mīlu nevis šo valsti, bet gan zemi.
— Mūsu situācija vēsturiski ir stipri sarežģīta, daudz sarežģītāka nekā kaimiņu, lietuviešu un igauņu, vēsture. Mūsu tauta izveidojās piespiedu kārtā — krustneši, ordenis utt., bez viņiem latviešu tautas nebūtu. Šis reģions sastāvēja no dažādu etnosu atlūzām, dažādām valodām, ticībām, šaubos, vai tas pats no sevis būtu spējis apvienoties. Valsts ir represīvs instruments. Mūsu cilvēkus samaitāja padomju aneksijas režīms, valsts pilsoņus padara no sevis maksimāli atkarīgus un piesien īsā saitītē. Cilvēkam iestrādāta psiholoģija — man pienākas. Bet būtībā nekas nepienākas. Joprojām ir neattīstītas sabiedriskās kustības un maz brīvprātīgā darba, un pirmais ir jautājums — kas man par to būs? Varbūt tomēr būtu vajadzīga Latvijas ideoloģija? Valsti pieņemu tādu, kāda tā ir. Tāpat kā pieņem savus vecākus, lai kādi tie būtu, un no viņiem neatteiktos. Pārāk ilgi esmu dzīvojis bez savas valsts.
Dažas pieturzīmes
◆ Dzimis Rīgā 1936. gada 5. septembrī.
◆ 1937.—1950. — audzis pie vecvecākiem Bauskas apriņķa Kurmenes pagasta “Mūru” dzirnavās.
◆ 1962.—1969. — politisku iemeslu dēļ arestēts, tiesāts un ieslodzīts (KPFSR, Mordvijas APSR).
◆ 1972. — uzņemts LPSR Rakstnieku savienībā.
◆ 1978. — publicēta pirmā dzejoļu grāmata.
◆ 1989. — uzņemts Latvijas P.E.N. klubā (organizācija, kuru vieno idejas par vārda brīvību un visu rakstnieku, dzejnieku, žurnālistu solidaritāti).
◆ 1989. — reabilitēts.
◆ 1989. — piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
◆ 1989. — Latvijas P.E.N. Rīgas nodaļas vadītājs.
◆ 1991.—2003. — Latvijas Psoriāzes biedrības valdes priekšsēdis.
◆ 1992. — Latvijas P.E.N. Centra priekšsēdis, pārceļot centru no Stokholmas uz Rīgu. Pēc pārtraukuma (1995.—1996.) turpina priekšsēža darbu līdz 2002. gadam.
◆ Kopš 2003. gada — brīvas profesijas pārstāvis bez sabiedriskiem pienākumiem.
