Esmu pensionāre, un aizvadītās nedēļas lielākā daļa pagāja, kā ierasts, mājās Skrīveros. Pagastā notika vairāki pasākumi. Bija Kaspara Antesa un Dzintara Čīčas koncerts. Skaisti jau tie puiši dzied, bet to var katru dienu dzirdēt radio.
Tajā pašā dienā pirms koncerta pie mums viesojās zintnieks. Turp gan devos, noklausījos lekciju, man ļoti patika meditācija. Pēc šīs tikšanās mugura man vairs tik ļoti nesāp. Kultūras namā bija arī iespēja mācīties Argentīnas tango, gribēju, bet nokautrējos — man tomēr 80 gadu.
Aizvadītajā nedēļā biju viesos pie meitas Ulbrokā. Nosvinējām viņas 51 gada jubileju. Pērn atzīmējām plašāk, bet šogad — šaurā lokā. Kaut virtuāli, ar interneta starpniecību, bet svinībās piedalījās arī vecākā meita, kura jau vairākus gadus dzīvo Amerikā. Ar vebkameras palīdzību viens otru varējām aplūkot, visi parunājām.
Līdz Mārtiņiem latviešiem tradicionāli ir veļu laiks. Tas man ir ļoti smags, esmu aizvadījusi septiņus tuvus cilvēkus. Miķeļos Saule ieiet mītiskajā jūrā, kas reizē ir arī veļu valsts. Senie latvieši uzskatīja, ka līdz Miķeļiem jāpabeidz visi lauka darbi, jo tad ziemai vārti vaļā. Miķeļos rīkoja svētku maltīti. Pirms tās saimnieks vienmēr pacienāja mājas gariņus un veļus — pateicībā par izaugušo ražu vai tiem pielabinoties. Pēc Miķeļiem, vērojot lietu, miglu, vēju, sauli, koku lapas, sprieda par nākamo ziemu, arī pavasari, vasaru. Tā īsti ziema atnāk Mārtiņos, kad kokiem lapas nobirušas, lauki nokopti, zeme aparta, ganu un pieguļas laiks beidzies.
Dažkārt kopā ar Skrīveru folkloras kopu piedalos pasākumos, man ļoti tuvs viss latviskais. Esmu pārliecināta, ka Eiropas Savienība sabruks, un kas tad notiks ar Latviju? Tā jau mūsu ir maz, izklīstam pa visu pasauli, bet izdzīvos tie, kam ir sava ticība. Mums, latviešiem, taču ir arī sava bībele — Krišjāņa Barona dainas! Katru rītu sāku ar tautasdziesmu:
“Es Dieviņu pieminēju
Ik rītiņu, vakariņu.
Še ceļos, še gulstos
Zem Dieviņa kājiņām.”
Ik vakars beidzas ar tautasdziesmu. Kādas Austrumu mantras mums vajadzīgas, ja ir pašiem savas — dainas!
Pagājušajā nedēļā bija paredzēta, bet abu pušu neierašanās dēļ nenotika tiesas prāva par Pabrika kunga izteikumu, kad viņš “simtlatniekus” nosauca par muļķiem. Manuprāt, politiķiem, vadītājiem, valsts pārstāvjiem savas domas ir jāprot pateikt diplomātiski. Mūsu politiķiem tā nav stiprā puse, arī eksprezidents Valdis Zatlers runāja par tārpiem. Tāda valoda neder. Vajag pateikt tā, ka cilvēku neaizvaino, bet par teikto tomēr ilgi jādomā.
Valdība domā par budžeta konsolidāciju, visur knapinās, samazina, bet paši gan neko nevēlas samazināt. Pirms cik gadiem ir rakstīta Latvijas Satversme? Vai tā nav jāmaina? Vai vajag to simts galvu? Kāpēc mums vajag tik daudz, ja mūsu, latviešu, kļūst aizvien mazāk un mazāk? Piecdesmit pat būtu par daudz. Tikai vajag ievēlēt godprātīgus, ne jau gadījuma cilvēkus. Ir jau arī tagad valdībā tādi, kuriem daudz ideju, labu ieceru, bet viņus tur vienkārši “nospiež un samaļ”.
Aizvadītajā nedēļā sākās parakstu vākšana Satversmes grozījumu ierosināšanai, lai krievu valoda Latvijā kļūtu par otru valsts valodu.
“Aust gaismiņa, lec saulīte,
Tie pirmie viesi nāca.
Labrītiņ, Dievs palīdz —
Tā pirmā valodiņa.”
Kura mums ir tā pirmā valodiņa? Vai Satversmē nav teikts, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda? Vai par to vispār vēl var būt kādas diskusijas? Bet citās valstīs, kur arī gadu simtiem līdzās dzīvo vairāku tautību cilvēki? Piemēram, Vācijā, cik valsts valodu ir tur? Viena. Te arī atbilde. Galu galā, ir mums nacionāla valsts vai nav? Un kas to otru valsts valodu prasa? Ne jau tie krievi, kuri Latvijā ir iedzīvojušies, iekļāvušies latviešu sabiedrībā, strādā, ir mūsu valstij piederīgi, bet tādi, kas grib naidu kurināt. Tie krievi, kuri nevēlas ar mums biedroties, bet grib būt te saimnieki. Tādi, kuriem “Ubi bene ibi patria” — kur labi, tur dzimtene.
Bet latvieši tikmēr aizbrauc. Vai zinām, cik daudz jauniešu ir aizbraukuši no Latvijas? Tik daudz gudru un gaišu prātu dodas projām. Arī mani bērni un mazbērni, un man tas sāp. Mums ir jāatjauno latviskais, atkal jāceļ godā senču zudušās gudrības. Gribu atrast domubiedrus, cilvēkus, kuriem interesē uzzināt mūsu nepierakstītās teikas, pasakas, tautasdziesmas.
Tagad saka — grūti laiki. Mans tēvs vēl padomjlaikā teica: “Pārdzīvojām karu, pārdzīvojām blokādi, pārdzīvosim arī komunismu.” Un pārdzīvojām. Pārdzīvosim arī to, kas ir tagad. Tikai jādomā labas domas, visiem jāvienojas, jāceļ gaismā labestība. Jāmeklē harmonija.
Nedēļas nogalēs parasti dodos ciemos pie dēla ģimenes Jumpravā, viņi sestdienās kurina pirti. Arī tas ir latviešu rituāls.
