Nesen 100 gramu iepakojumā nopirku zaļo tēju. Man tā bija lieliska iespēja atsvaidzināt krievu valodas zināšanas, jo uzraksti uz paciņas bija lieliem tumšiem burtiem.
Nesen 100 gramu iepakojumā nopirku zaļo tēju. Man tā bija lieliska iespēja atsvaidzināt krievu valodas zināšanas, jo uzraksti uz paciņas bija lieliem tumšiem burtiem.
“Kalnu svaigums” — tā sauca šo tēju. Tās pagatavošana ļoti vienkārša: tasē karsta ūdens jāieber tējkarote tējas un piecas minūtes jāvāra. Latviski pievienotajā instrukcijā uzzināju pavisam ko citu: “Tesā (glāzē) ielikt vienu paciņu tējas (vienam cilvēkam) un apliet ar verdošu ūdeni. Pēc 5—10 minūtēm tēja gatava.”
Trauku, kurš nosaukts par tesu, nevienā veikalā neatradu. Glāzē, kā instrukcijā norādīts, sabēru paciņu tējas. Ar kaudzi… Verdošais ūdens sasūcās tējas lapiņās. Pēc 10 minūtēm izkāsu to caur marlīti. Iznāca divas tējkarotes šķidruma. Varbūt tēja bija jāapēd?
Pārliecinājos, ka mēs, latvieši, esam īpaši, jo, kur citām tautām nepieciešama tikai kripatiņa, mums vajag bifeļdevu.
