Aizvadītajā nedēļā ar Jaunsardzes 509. Aizkraukles vienības jaunsargiem bijām Kuldīgas novada Rendas pagasta “Viesturos”, kur iekārtots Nacionālās pretošanās kustības muzejs. Muzeja ekspozīcija vēsta par latviešu tautas pretestību okupācijas režīmiem pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. Jaunsargi ar interesi klausījās stāstījumā par muzeja tapšanu, par nākotnes iecerēm un to, kāpēc ir tik svarīgi neaizmirst nacionālo partizānu devumu Latvijas vēsturē.
Ar jaunsargiem svētdien devāmies arī pārgājienā uz atpūtas vietu “Priediņas” tepat Aizkrauklē. Pārgājiena laikā gan strādājām, gan uzņēmām jaunus biedrus savā pulkā. No Aizkraukles līdz atpūtas vietai gar ceļmalu salasījām desmit maisu atkritumu. Attieksme pret vidi, apkārtni, kurā dzīvojam, tas, kādu aiz sevis atstājam atpūtas vietu mežā vai pie ūdenstilpēm, ir viens no pirmajiem patriotisma rādītājiem. Uzskatu, ka patriotiskās audzināšanas pamati jāieliek ģimenē, tur ir pirmā vieta, kur bērns gūst priekšstatu par Latviju, mācās būt atbildīgs un veidojas par labu cilvēku. Jaunsargu nodarbībās varam mācīties kļūt vēl atbildīgāki, varam pilnveidoties un augt, taču pamatam ir jābūt. Darbošanās jaunsardzē bērnam dod iespēju veidoties par labu cilvēku, jo jāapzinās, ka visi nekad nebūs teicamnieki mācībās, tomēr tāpēc viņi nav slikti cilvēki. Ja kādam nepadodas matemātika, tas nenozīmē, ka viņš nevar būt priekšzīmīgs biedrs jaunsardzē.
Vairāku gadu garumā, kopš esmu jaunsargu instruktors, esmu novērojis, ka bērnu un jauniešu attieksme mainās, kad viņi uzzina, kā veidojusies Latvijas vēsture, cik smagi nācies izcīnīt brīvību un kāpēc mēs vēlamies saglabāt savu neatkarību. Ir jārunā un jāstāsta jaunajai paaudzei par represijām, ko piedzīvojuši mūsu senči, jāstāsta par mūsu valsts vēsturi, bet tas jādara kopā — ģimenē un skolā. Man radies iespaids, ka vecāki nereti domā — atved bērnu uz skolu, un viss, tālāk ar viņu jātiek galā skolotājam. Tā diemžēl nenotiek. Es nevaru bērnā ieaudzināt Latvijas mīlestību, ja viņš tā justies nav audzināts ģimenē, mēs varam nonākt pretrunā. Aizkraukles pilsētas sākumskolā esmu ierīkojis patriotisko stūrīti, kuru izmantojam ne tikai jaunsargu nodarbībās, tur ir Latvijas valsts sim-
boli, un šī vieta paredzēta arī relaksācijai un pārdomām.
Sekoju līdzi jaunās valdības veidošanai un apstiprināšanai, kas radīja diezgan lielas pārdomas par politiskajiem procesiem valstī. “Vienotības” pārstāves Solvitas Āboltiņas iekļūšana 12. Saeimā sabiedrībā izraisīja satraukumu, un ne bez pamata. Ja vēlētāji Āboltiņas kundzi bija svītrojuši, tādējādi apliecinot, ka nevēlas viņu redzēt valdībā, tad šis lēmums ir jārespektē. Protams, ka vēlētāji ir neizpratnē, kāpēc viņiem iet uz vēlēšanām, balsot, ja viņu izvēli neņem vērā? Tas norāda vien to, ka katram tomēr vairāk rūp sava personiskā, nevis tautas labklājība. Tāpēc paš-
saprotama ir arī lielas daļas sabiedrības attieksme: esmu patriots, mīlu šo zemi — savu dzimto pilsētu, pagastu, senču mājas, bet nemīlu valsti ar šo iekārtu.
Viens no, manuprāt, sāpīgākajiem jautājumiem, ko valsts izlēma mūsu vietā, bija eiro ieviešana. Es biju pret to, jo uzskatu, ka lats ir mūsu valsts nacionālais simbols ar senu vēsturi, tā bija stabila un pamatīga vērtība, no kuras tik viegli atteicāmies. Domāju, ka eiro ieviešana nav uzlabojusi mūsu ikdienu, padarījusi to vieglāku un ērtāku. Atteikšanās no valsts simbola — lata — pierādīja, cik “bezmugurkaulainus” un tuvredzīgus lēmumus valdība tik viegli spēj pieņemt tikai tāpēc, ka kādam citam tas ir izdevīgi.
Novembris ir svētku mēnesis, esmu gandarīts, ka šogad 18. novembrī Rīgā militārajā parādē piedalīsies arī jaunsargi no Aizkraukles, Pļaviņām, Kokneses, Jaunjelgavas un Neretas. Aizsardzības ministrija aicina nēsāt pie apģērba sarkanbaltsarkanās lentītes, tās bez maksas dala arī “Viršu—A” degvielas uzpildes stacijās visā Latvijā. Tas viss ir labi, tomēr man liekas, ka piederība Latvijai jāpauž katru dienu, nevis tikai vienu nedēļu gadā. Latviešu atturīgā mentalitāte mums traucē paust savas emocijas, esam pārlieku kautrīgi un pārāk daudz uzmanības pievēršam tam, ko teiks apkārtējie, ko par mums padomās kaimiņš, skolasbiedrs vai kolēģis, ja izrādīšu savu patriotismu.
Arī sabiedrība kļuvusi ļoti neiecietīga, cilvēkus uztrauc, ka tādējādi viņu dēvēs par nacionālistiem vai izsmies viņu uzskatāmo piederības demonstrēšanu Latvijai.
Tas tā bijis no laika gala, arī mūsu valsts vēsture apliecina, ka latvietis ir nodevis latvieti, tomēr ir pēdējais laiks mainīt attieksmi vienam pret otru. Protams, mēs, latvieši, nekad nebūsim tik lieli savas valsts patrioti kā amerikāņi, kuri labprāt nēsā kedas sava karoga krāsās, tomēr mums jātiek vaļā no pārlieku lielās kautrības. Jābeidz uztraukties par to, ko domās blakus stāvētājs brīdī, kad jādzied Latvijas valsts himna. Ar to vajag lepoties, nevis kautrēties! Latviešiem jābeidz sacensties savā starpā, jābūt vienotiem plecu pie pleca ne tikai 11. un 18. novembrī, bet katru dienu!
