Latvijā šis nav viegls laiks, un aizvien biežāk vajag sarušināt brīžiem dziestošo nacionālās pašapziņas ugunskuru. Tam labi palīdz latviešu veiksmes stāsti grāmatās vai filmās.
Protams, mākslu nedrīkst padarīt tikai par patriotiskās audzināšanas ieroci, tomēr mums ir nepieciešamas labas filmas, labas grāmatas nacionālās pašapziņas celšanai. Filmu gan ir diezgan maz, jo naudas to veidošanai arī piešķirts maz. Jaunākā — “Sapņu komanda 1935”. Filmas pamatā ir latviešu trenera Valdemāra Baumaņa iecere radīt labu basketbola komandu, ar kuru piedalīties un uzvarēt pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs basketbolā.
Par šo filmu skatītāji ir sajūsmā, rezultāts ir lielisks, un kādā portālā lasāms arī šāds vērtējums: “Filma ir labs atgādinājums tam, ka latvieši var! Mēs esam nācija ar lielu iekšēju spēku, vajag tikai pašapziņu, un to dod šī filma! Iesaku visiem! Tas, ka cilvēki noskatās arī titrus, sēž un aplaudē vēl ilgi pēc filmas beigām, par kaut ko liecina.”
Saeimas deputātu aizvadītajā nedēļā pieņemtais lēmums par naudas piešķiršanu diviem patriotisku filmu projektiem — televīzijas daudzsēriju filmai “Zīmogs sarkanā vaskā” un vēsturiskai drāmai “Dvēseļu putenis” pēc Aleksandra Grīna slavenā romāna — izraisījis asas diskusijas un ļoti negatīvu kino industrijas pārstāvju reakciju, tiek piesaukts negodīgums un “blats”. Kinoļaudis pārmet, ka naudas piešķiršana konkrētiem darbiem bez konkursa ir tiesiski apšaubāma rīcība.
Taču, atmetot diskusiju par ārpuskārtas naudas piešķiršanu, — vai filmas, kas pēdējos gados nokļuvušas ekrānos, ir cienīgas tur būt? Vai tiešām mums vajag filmas par mokām, ārprātu, murgiem, netīrību, alkoholismu? Vai mums nemitīgi jārakņājas netīrumos, radot tādas filmas kā “Kolka cool”, “Ģimenes lietas”, rādot tās starptautiskos kinofestivālos un tīksminoties par ekspertu atzinību? Vai vērts tērēt naudu šādiem projektiem, kuru rezultātu Latvijā varbūt novērtē saujiņa ekspertu un smalkie ārzemju kino speciālisti, vai tomēr veidot filmas, ko atzīst lielākā daļa valsts iedzīvotāju? Filmas, kas apliecina mūsu varēšanu, veiksmi un gudrību, rada ticību sev, nevis parāda kādas sabiedrības daļas degradāciju.