Aizvadītā nedēļa bija ļoti piesātināta un saspringta. Aktīvi gatavojāmies Kokneses novada svētkiem, un darba netrūka. Bija jāpieņem pasūtījumi, jāaizved uz servisu saplīsusi traktora riepa, jānovieto un jānoņem ceļa norādes, kas bija nepieciešamas veiksmīgai svētku norisei. Līdztekus tam organizēju “simtlatnieku” darbu un veicu dārznieces pienākumus.
Jūnija vidus tradicionāli ir izlaidumu laiks. Kādreiz biju dārzniece — noformētāja gan skolā, gan bērnudārzā. Dekorēju svētkiem telpas un veidoju pušķus, tāpēc izlaidumu laiks man ir ļoti mīļš. Šis gads ir īpašs, jo 12. klasi absolvē mana meita Linda. Ceru, ka, neraugoties uz lielo aizņemtību, man būs laiks sagatavoties izlaidumam un izveidot ziedu pušķus meitas svētkiem. Linda grib studēt Latvijas Universitātē, viņai interesē vēsture un kultūra. Sekmes Lindai ir labas, un domāju, ka viņa tiks budžeta grupā, taču, ja nepaveiksies, būs jāņem studiju kredīts. Šajā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā daudziem jauniešiem nav viegli iegūt izglītību. Labi, ja var palīdzēt ģimene — vecāki, vecvecāki. Diemžēl gadās, ka studijas atliek uz vēlāku laiku un dodas peļņā uz ārzemēm. Man šķiet, nereti jaunieši dodas projām tāpēc, ka saskatījušies filmas par to, cik labi ir ārzemēs. Pastāvīga dzīve, liela alga, tikai strādā un “tusē”, nekādu pienākumu un atbildības. Tāda dzīve ir “vienai dienai”, nedomājot par nākotni, ģimeni, bērniem.
Ar pilnu jaudu sākušās priekšvēlēšanu cīņas. Reklāmas, aģitācija “balsojiet par mums” tomēr nespēs mainīt manu viedokli par politisko situāciju Latvijā un mūsu politiķiem. Vienkārši sakot, viņi “vārās savā sulā”, vienu “nomet” no amata, pēc kāda laika viņš tāpat atgriežas atpakaļ. Neredzu, ka politikā vispār kaut kas mainītos. Kā apzinīga pilsone uz vēlēšanām aizeju un nobalsoju par tiem, kuri, pēc manām domām, kaut ko varbūt darīs lietas labā.
Politikā atkal atgriezies eksprezidents Guntis Ulmanis, arī Aivars Lembergs plānojot izvirzīt savu kandidatūru. Jāsaka tā: man patīk cilvēki, kuri māk “šiverēt”. Godīgi strādājot, miljonus nopelnīt nevar, bet, ja cilvēkam ir talants “šiverēt”, tad ko var pārmest? Par Gunti Ulmani ir cits viedoklis — viņa laiks politikā ir pagājis.
Esmu nedaudz skeptiski noskaņota par valdības plāniem apvienot ministrijas. Manuprāt, nav atbildes uz svarīgāko jautājumu — ko no tā iegūs sabiedrība? Cik lieli līdzekļi, laiks un darbs jāiegulda, lai veiktu reorganizāciju? Vai būs vērts? Man šķiet, ka dažādas reorganizācijas, mainīšanas, pārveidošanas nereti notiek tikai tāpēc, lai tauta redzētu — mēs kaut ko darām. Taču par efektīviem rezultātiem, reālu labumu, ko dod šādas apvienošanas, vēl nav dzirdēts. Varētu padomāt par ministriju darbības sakārtošanu un birokrātijas mazināšanu tajās.
Tuvojas Latvijas, varētu pat teikt, gada lielākie svētki — Jāņi, un valdība laikus — pagājušajā nedēļā — nolēma bargāk sodīt autovadītājus, kuri pie stūres sēžas dzērumā. No vienas puses, skeptiķi pārliecināti, ka ar stingrākiem sodiem šo netikumu izskaust nav iespējams, no otras puses, tas ir atbalstāms lēmums pat tad, ja izglābj kaut vienu dzīvību. Valsts kasē arī nonāks vairāk līdzekļu. Interesants šķita jaunums, ko paziņoja Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš. Viņš ceļu satiksmes drošības kampaņas “Izguli reibumu!” atklāšanas pasākumā pastāstīja, ka Krievijas likumsargiem ir slepens ierocis cīņā pret iereibušiem autovadītājiem — pārvietojama lāzerierīce, ar kuru var noteikt, vai kāds no automašīnā sēdošajiem ir reibumā. Ja Latvijas policija varētu iegādāties šādu ierīci, tad par drošību uz ceļiem drīz vien nevajadzētu uztraukties.
Vakar bija Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Šajā dienā visā Latvijā piemiņas vietās sanāk represijās cietušie latvieši, viņu tuvinieki, visi, kuri latviešu tautas sāpi izjūt kā savējo. Manu ģimeni represijas neskāra, tomēr, tuvojoties šim datumam, prātā nāk tūkstoši latviešu zemnieku, inteliģences pārstāvju, kuriem bija jāpārdzīvo izvešana, bads, izsūtījuma gadi svešā zemē, pazemojums. Daudzi no represētajiem vairs nekad neieraudzīja dzimteni. Domāju, ka tas laiks un notikumi vēl joprojām ir sāpīgi visai latviešu tautai. Taču latvieši ir sīksti, daudz spēj izturēt.
Protams, mūsu tautas izturību lieki pārbaudīt nevajadzētu. Cerams, ka neīstenos medijos izskanējušo ziņu, ka ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kas patlaban ir 165 lati, pensijām varētu noteikt 80 latu apmērā.
Nedēļas nogali aizvadīju strādājot — sestdien darbojos Kokneses novada svētkos, gādājām par cilvēku ērtībām. Bija daudz apmeklētāju — ne tikai pašu ļaudis, arī viesi no citiem novadiem. Domāju, ka svētki izdevās un patika gan mājiniekiem, gan ciemiņiem.
