Pērn mūsu puses iedzīvotāji Jānis un Kristaps (vārdi mainīti — aut.), tāpat kā daudzi Latvijā, devās peļņā uz ārzemēm.
Jānis jau labu laiku domāja par darbu citā valstī. Izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem, meitu studijām, dzīvokļa kredītu, lai kā jostu savilka, ar divām algām, kas krīzes laikā saruka, vairs nevarēja “pavilkt”. Tā kā Jānis darba nebaidījās, izlēma meklēt peļņas iespējas citur.
150 latu no
katra
Tur, kur jau strādāja Jāņa draugi un paziņas, brīvu darba vietu nebija, tādēļ viņš nolēma ielūkoties Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā un apskatīt licencēto darbā iekārtošanas firmu piedāvājumu. Vienas firmas piedāvātais Jāni ieinteresēja, un, iepriekš sazinājies pa tālruni, viņš devās uz Rīgu, lai uzzinātu ko sīkāk un, iespējams, noslēgtu arī līgumu. Jānim piedāvāja darbu augļu un dārzeņu fasēšanas fabrikā Lielbritānijā, samaksa — 5,93 mārciņas stundā, jāstrādā astoņas stundas dienā. Ja vēlēsies, varēs strādāt arī virsstundas, par ko paredzēta papildu samaksa. Jāni tas apmierināja, un viņš parakstīja līgumu, par pakalpojumu samaksājot 150 latu. Arī Jāņa dēls Kristaps izlēma doties tēvam līdzi un noslēdza līgumu, samaksājot tādu pašu summu. Abi gan nevarēja saprast, kāpēc firmā uzsvēra, cik labi, ka ir autovadītāja apliecība! Varbūt ar autokāru kastes ar augļiem turpat pa fabriku būs jāpārvadā?
Algas nav, par īri
jāmaksā
Taču 150 latu katram pirms došanās uz Lielbritāniju nebūt nebija vienīgie izdevumi. Lidmašīnas biļete vienam maksāja ap 50 latu, braucienam no lidostas līdz dzīvesvietai vajadzēja 30 mārciņu. Saskaņā ar līgumu dzīvošana bija paredzēta angļiem raksturīgajās rindu mājās, īres maksa — 65 mārciņas nedēļā no cilvēka, pie tam uzreiz vajadzēja samaksāt par divām nedēļām. Vēl bija nepieciešama nauda iztikšanai un arī kādiem neparedzētiem izdevumiem, jo pirmā alga vien pēc divām nedēļām. Lūtonas lidostā Jāni, Kristapu un citus strādātgribētājus sagaidīja firmas pārstāvis un nogādāja mītnes vietā aptuveni 200 kilometru no Londonas.
Tautiešus negaida
Dzīvesvietā abus sagaidīja “koordinators” — latvietis vārdā Ivo. Viņš kārtošot visas ar darbu un sadzīvi saistītās lietas. Lai arī par mitekli sūdzēties tā kā nevarētu, tomēr dažas nianses nepatīkami pārsteidza. Par īri paredzēto 65 mārciņu vietā bija jāmaksā 80 (15 mārciņu no katra pieskaitīja vēl par komunālajiem pakalpojumiem). Abiem ierādīja mazu istabiņu ar divām gultām. Skapim un citām mēbelēm vietas nebija, tādēļ apģērbs un pārējās lietas palika ceļasomās. Virtuve un labierīcības — koplietošanā ar pārējiem mājas iedzīvotājiem. Virtuvē bija veļas mazgājamā mašīna un pārējā sadzīves tehnika. Kaimiņi, arī latvieši, te kādu laiku jau bija pavadījuši un nemaz nebija sajūsmā par tautiešu ierašanos, pat lika saprast, ka viss būs pēc viņu prāta. Ivo pierakstīja tēva un dēla tālruņa numurus, rosināja iekārtoties un gaidīt, kad par darbu un visu pārējo dos ziņu.
Ivo zvanu vīri sagaidīja vien pēc divām dienām. Jāņa un Kristapa māja bija ciematā. Abi mazliet iepazina apkārtni, atrada, kur veikals, pasts, bibliotēka, jo tur bija piekļuve internetam.
Līdz fabrikai 80
kilometru
Kad Ivo piezvanīja, abi uzzināja, ka būs jāfasē mandarīni — augļi slīd pa lenti, tajā laikā jāpagūst atlasīt bojātos. Darbs abus nebiedēja, taču pārsteidza, ka fabrika no ciemata ir… 80 kilometru attālumā. Kā tur nokļūt? Neesot ko uztraukties, darbā tikšot ar vieglo automašīnu. To Ivo sagādās, pie stūres sēdēs Jānis un uz darbu vedīs arī Kristapu un citus strādniekus. Degviela gan būs jāpērk pašiem, dienā tai jāatvēl piecas mārciņas. Tēvs ar dēlu saskatījās, un abi nodomāja, kāpēc jau Rīgā to nevarēja pateikt? Redz, kāpēc bija labi, ka abiem ir autovadītāja apliecība, jo būs, kas ved strādniekus uz darbu un mājās.
Fabrikā pēc trim stundām bija 15 minūšu pārtraukums, vēl pēc divām stundām un 45 minūtēm — 30 minūšu, kad varēja ieturēt līdzpaņemto maltīti. Smēķēt drīkstēja tikai ārpusē — krietnā attālumā no fabrikas ēkas, īsajā pārtraukumā bija grūti paspēt. Strādnieki — latvieši, lietuvieši, krievi un citi.
Nokļūšanai darbā Ivo par pārsimt mārciņām bija nopircis “nodzītu” Rover markas auto, un vismaz reizi nedēļā vajadzēja iegriezties servisā, lai auto vispār ripotu. Lieki izdevumi, kurus, protams, sadalīja visiem braucējiem.
Pārslodze un mūžīga neziņa
Fabrikā katram strādniekam nedēļas sākumā izsniedza algas lapiņu, kurā bija uzskaitītas nostrādātās stundas, aprēķinātā alga un ieturētie nodokļi. Algas lapiņās rakstītais bija konfidenciāla informācija, tās bija aizlīmētas. Katrs strādnieks drīkstēja paņemt tikai savu lapiņu. Tas tika stingri uzraudzīts. Reiz kāda krieviete paņēma savējo un arī draudzenes, taču darbu vadītājs nekavējoties viņai aizrādīja un lika nolikt lapiņu vietā.
Jānis un Kristaps strādāja tikai naktsmaiņā. Lai arī pēc četrām darbdienām bija paredzētas divas brīvdienas, ne vienmēr tā bija. Bieži vien nācās strādāt septiņas dienas nedēļā un nevis astoņas stundas dienā, bet gan 12 un vēl ilgāk. Arī neko ieplānot nevarēja, jo, beidzoties maiņai, nezināji, vai nākamā būs darba vai brīvdiena. Ap trijiem četriem dienā Ivo parasti piezvanīja un pavēstīja, vai jābrauc strādāt vai var atpūsties.
Varens
svešumā
Jānis un Kristaps ātri vien saprata, ka Ivo ir teju kā vietējais barons, pareizāk sakot, parazīts, kas iedzīvojas uz savu tautiešu rēķina, jo lielākā daļa tur ierodas, neredzot citas iespējas, kā uzturēt ģimeni Latvijā. Un viņš izmanto šo situāciju — viesstrādnieks ir apjucis, jo nonācis svešā vidē, pārsvarā tur ir viens pats, nezina angļu valodu. Ja aiziesi no darba, Ivo padzīs no mitekļa, ja sameklēsi citu mājvietu, būs jāatstāj darbs.
Daudzi no viņa baidās, klusē, jūtas viņam parādā, strādā, galvas nepacēluši, pat neuzdrošinās ieminēties par prombraukšanu. Tā tas notiek gadiem ilgi. Ko dara citi? Aizbrauc projām nakts melnumā, kad neviens neredz. Bet daļa nebaidās un pasaka atklāti, ka dodas citur. Tie strādnieki, kurus darbā iekārtoja Anglijas aģentūras, strādāja tikai astoņas stundas.
Kā darīja Jānis un Kristaps? Viņi aizbrauca neslēpjoties. Vispirms projām devās Jānis, jo radās vakance uzņēmumā, kurā strādāja viņa draugs. Dažas nedēļas vēlāk arī Kristaps aizbrauca pie tēva. Tad gan Ivo esot kliedzis: “Jūs te mani “uzmest” gribat, vai?”, jo ir taču tik labi, ka var iekasēt drakonisku maksu par īri un pār visiem valdīt, kā pašam tīk, vārdu sakot, ņirgāties par cilvēkiem.
Firmai cits
nosaukums
Kā šos trīs četrus mēnešus, kas pavadīti, kā viņi paši saka, “mandarīnos”, vērtē Kristaps un Jānis? Tur varēja strādāt, lai “atspertos”. Prātīgi dzīvojot, mazliet izdevās palīdzēt ģimenei Latvijā, arī iekrāt “starta kapitālam” jaunajā vietā. No tādiem ivo mēs neesam pasargāti ne tur, ne arī te, Latvijā, svarīgi nezaudēt sevi un nepieļaut, lai tavu dzīvi izrīko šādi cilvēciņi, tādējādi vairojot savu bagātību.
Kristaps šobrīd ir atgriezies Latvijā un iesniedzis darbā iekārtošanas firmai pretenziju, jo nav izpildīts līgumā paredzētais. Firma gada laikā jau ir mainījusi nosaukumu. Vēl nav zināms, vai Kristaps atgūs naudu, taču viņš ir apņēmības pilns cīnīties.
* * *
Bieži vien no cilvēkiem, kuri strādājuši ārzemēs, dzirdēts tieši par latviešu slikto izturēšanos pret latviešiem. Vēl varētu saprast, ja tā izrīkotos cittautieši, bet te, tēlaini runājot, bāleliņš, kurš svešā zemē tikai degunu apsildījis, savējam mauc nagus nost. Vai tiešām latvietis latvietim ir lielākais “kārums”? Lai cik tas briesmīgi izklausītos, bet kādā grāmatā lasīju, ka šur tur līdzīgi esot bijis arī Sibīrijā. Uz turieni cilvēkus izsūtīja, uz Angliju un citur katrs dodas brīvprātīgi, bet sāpe viena.
