“Pa Seci braukās Šveices autobuss”
(19.01.2010.)
Ivars Jakovels
“Labi, ka skolēniem ir autobuss. Žēl, ka to nespēj nodrošināt pašu valsts.”
kule
“Bet neviens nesaka, cik skolu slēgs, ja pirks tik daudz autobusu. To visdrīzāk pateiks vienu dienu pēc Saeimas vēlēšanām.”
“Lielā salā var palikt mājās”
(26.01.2010.)
Iveta
“Ar prieku atceros savas bērnības dziļsniegainās ziemas ar bargo salu, kad pēc grādu skalas it kā nebija jāiet uz skolu. Tad jau nebija ne interneta, ne TV. Visi sapakojās, paņēma slēpes un ragavas un augu dienu sārtiem vaigiem nodauzījās pa kalnu.”
Liāna
“Es skolu nekad neesmu kavējusi tikai tāpēc, ka ārā ir nelabvēlīgi apstākļi, un uzskatīju, ka arī manam bērnam nav pamata nīkt mājās. Diemžēl skolotājas neapmierinātie teksti un īgnā sejas izteiksme, ieraugot, ka kāds iedrošinājies tādā salā atvest bērnu uz skolu (liekot viņai strādāt), turpmāk būs iemesls, kā dēļ strikti ievērošu temperatūru grafiku!”
“Šodien durvis ver “Labais””
(28.01.2010.)
???
“Tas, ka veikals pieder latviešiem, vēl nenozīmē, ka tirgos Latvijas preci un produktus! Paskatieties uz piedāvātajām precēm — puse ražota Lietuvā! Par kādu Latvijas produkciju iet runa? Smiekli nāk. Būs vēl viens “Supernetto” — tik ar latvisku nosaukumu. Runājot par kolektīvu, piekrītu teiktajam — tie paši vēži tik citā kulītē. Nekā laba tur nebūs — būs liela bļaušana un kolektīvisks stress no bezspēcības un vadības nekompetences. Izsaku līdzjūtību pārdevējām.”
B. Susloparovs
“Ir tādi veikali, kur visā dienas garumā ierodas kādi desmit, divdesmit pircēji — ekskursanti un izdara pāris pirkumu. Tur pārdevējām nagi varbūt varētu būt garāki par pirkstiem, bet “Maximā” un “Superīgajā neto” jābrīnās, ka tās pārdevējas — kasieres vēl ir spējīgas kaut ko saprast un nosēdēt, un naudu saskaitīt, jo te baru bariem nāk virsū. Daži ar piekrautiem ratiem, it kā būtu ieradušies no bada salas. Šajā pašā laikā visur bļaustās par to, ka naudas nav. Izrādās, ka naudas ir bez savas jēgas.”
“Kļūst gaišāks”
(28.01.2010.).
Inka
“Jā, tagad radio atkal nepārtraukti vāvuļo par Latvijas lielajiem panākumiem. Pirms diviem vai trim gadiem bez mitas vāvuļoja par Latvijas ārkārtīgi straujo ekonomisko izaugsmi pat līdz pārkaršanai. Tad par kritienu un piezemēšanos. Tad par iespējamo Latvijas bankrotu. Tad par kļūdām, kas pieļautas. Kas tās par kļūdām, ja jau bērnudārza vecāko grupu normālajiem bērniem bija skaidrs, ka nedrīkst algās maksāt tik, cik kuram prātā ienāk, ka nedrīkst bez jēgas dot mantas līzingā, ka nedrīkst katram niekalbim, kuram nekad vairāk par 5 rubļiem vai latiem kabatā nav bijis, atļaut aizņemties neskaitāmus tūkstošus un celt mājas vai šturmēt veikalus, vai ekskursijā lidot uz Mēnesi. Vai tad nebija skaidrs, ka nedrīkst nozagt nopelnītās pensijas, ja vajadzēja kaut kādu tiesāšanās šovu organizēt? Vai tad pat līdz šodienai vēl nav skaidrs, ka nedrīkst pensionāriem maksāt pensiju un algu, kad tik šausmīgi liels bezdarbs? Vai tad nav skaidrs, ka valdības un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos vispār nedrīkst atļaut ieņemt algotus amatus pensionāriem, ja šajā pašā laikā augsti izglītotiem un kārtīgiem nepensionāriem jābrauc uz ārzemēm gliemežus lasīt?”
Mjā…
“Esmu strādājošs pensionārs. Sētnieks. Biju aizgājis no darba, un manā vietā pieņēma jaunu spēcīgu puisi. Kad viņam apnika netīrais darbs bez brīvdienām, direktors sameklēja mani un lūdza nākt atpakaļ…”
