Agitas Grīnvaldes rakstam “Svelmē dedzina pilsētas centrā”: Koknesē esmu ievērojusi: ir tāda cilvēku dedzinātāju suga vai drīzāk lielas kārtības mīļotāju suga.
Agitas Grīnvaldes rakstam “Svelmē dedzina pilsētas centrā”:
“Koknesē esmu ievērojusi: ir tāda cilvēku dedzinātāju suga vai drīzāk lielas kārtības mīļotāju suga, kuri mīl dedzināt zāli, kartupeļu lakstus, plastmasas atkritumus tieši vasaras karstākajā laikā, bezvējā un vēl vakarā. Tad virs namu jumtiem nostājas blīvs dūmu mākonis, un jau tā piekarsušais gaiss tiek papildināts ar dūmu aromātu. Jo, redz, nevar jau mazliet pagaidīt, kad laiks kļūs vēsāks un vējaināks. Tā tas notiek katru gadu. Gribētos zināt, vai šādus dedzinātājus var sodīt?”
Smokošā Koknesē
“Ja dedzinās vējainā laikā, tāpat kādam vējš pūtīs dūmus virsū, un atkal būs slikti. Neko nevar darīt, visi atkritumi ir jāsadedzina, gan kartupeļu laksti, gan vecā nopļautā zāle, un katrā mājā to dara. Ja nav ne kartupeļu lauka, ne zālāju, tie arī neko nededzina.”
Arī koknesiete
Agitas Grīnvaldes rakstam “”Cūkmenu” uzdzīve”:
“Traģēdija! Vispasaules uztraukumi. Jūs paskatieties, lūdzu, kas notiek apkārt — konteineri ir visur, pašiem miskastes ir, bet kur tie atkritumi tiek mesti? Visapkārt! Cilvēki sakrāmē savus mēslus un vienkārši ved uz kādu “klusāku” vietiņu, tā, lai netiktu traucētas pašu vai pilsētas miskastes. Rezultātā visi atkritumi ir zem kokiem, krūmos, jebkurā bedrē vai vēl neskaitāmās vietās. Pastaigājieties kaut vai pa Daugavmalu. Apkārt mēslaine, bet neviens par to neko neraksta un par savām kājiņām, kuras var sagriezt, nesūdzas. Te viss bija ļoti kārtīgi. Dažas pudeles nomestas, ak vai!”