Evitas Apiņas viedoklim “Nav pienākuma, nav atbildības”: Ko nozīmē, ka pret tūkstošiem bērnu ģimenēs izturas vardarbīgi?
Evitas Apiņas viedoklim “Nav pienākuma, nav atbildības”:
“Ko nozīmē, ka pret tūkstošiem bērnu ģimenēs izturas vardarbīgi? Bērniem tiek ieaudzināta prioritāte TIESĪBAS, kur paliek pienākums? Ar bērnu tiesībām mēs aizejam par tālu un radām paaudzi, kura zina savas tiesības, bet vecāki nevarēs “iepotēt” pienākumu, ja par tiesībām bērns uzzina jau bērnudārzā, un sekojoši tālāk tiek ieaudzināta nekaunība un egoisms. Kas attiecas uz ekskursijām, par tām ir atbildīgi pieaugušie, kuri mazgadīgos ved ekskursijā.”
vecvecmamma
“Vecvecmāmiņ! Pirms bērns sāk apmeklēt “dārziņu” un iet skolā, viņš dzīvo ģimenē, kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Tur tad arī vajadzētu mācīt bērnam pienākumus. Ja tas nebūs izdarīts pašā sākumā, neiemācīs ne “dārziņš”, ne skola, ne iela. Piedodiet, bet sākums ir ģimenē.”
Vita
Elitas Upītes rakstam “Dabas un mūzikas burvība Secē”:
“Iepriekš Kalvišķis prognozēja 20 000 apmeklētāju, bet bija ap 6000 (ar visiem koristiem). Kādēļ? Manuprāt, absolūts informācijas trūkums par satiksmi un transportu, ne organizatoru, ne Seces mājaslapā, ne presē — ne vārda, bail iesprūst vienīgajā sliktajā ceļā. Arī koru dziedāšanas nepopularitāte jauniešu vidū.” HA
“Nepiekrītu Ha. Jauniešu vidū kora dziedāšana paliek arvien populārāka, taču, teikšu atklāti, tas kopā dziedāšanas trakums labā nozīmē, kā padomju laikos, kad tā bija vienīgā tautas pašapliecināšanās, sen garām. Tagad arī lielo svētku diriģenti vairāk domā par kvalitāti, ne prieku kopdziedāšanā, jo repertuārs ir vienkārši šausmīgs — sarežģīts, bieži vien neskanīgs. Secē tas bija kā vecos laikos — skaists. Domāju, ka skatītāju un klausītāju trūkums bija saistīts ne ar vietu. Esam pieraduši pie ērtībām, un Sece neko īpašu nesolīja: kalna pakājē, laika apstākļi jocīgi, varbūt dubļos jāsēž — tas viss varēja aizbiedēt cilvēkus. Un par to vēl jāmaksā! Taču — laika apstākļi bija jauki, koncerts jauks, atsauksmes jaukas, un gan jau nākamreiz arī klausītāju pulks būs lielāks. Par reklāmu atbildēja organizatori, un šeit nu Kalvišķim neko pārmest nevar, jo rajona padome un rajona kultūras nodaļa darīja, ko varēja, piepalīdzot rīdziniekiem. Un ne jau cilvēku masās vienmēr ir tas labums. Galvenais, ka tie, kuri tur bija, palika ieguvēji. Viens jautājums gan man radās — kur tad palika tas izslavinātais BURDONS? Tās pāris tautasdziesmas un starp dziesmām vilktais “ēēē” mani nu nekādi nepārliecināja. Te nu gan varu teikt, ka organizatori tā cieši izlielījās, taču beigās tādi vienkārši, kaut arī skaisti, mazie dziesmu svētki vien sanāca. Lai izdodas nākamreiz!”
zopliste
