Agitas Grīnvaldes rakstam “Pusotru stundu pie nolaistas barjeras”: Smieklīgi un skumji, jo šo jautājumu jau no 1991. gada “risina” visos līmeņos.
Agitas Grīnvaldes rakstam “Pusotru stundu pie nolaistas barjeras”:
“Smieklīgi un skumji, jo šo jautājumu jau no 1991. gada “risina” visos līmeņos. Toreiz deputāts Bišers solīja ātri atrisināt problēmu, jo, lūk, tā esot komunistu un LPSR dzelzceļa vainas dēļ. Tagad nav ne komunistu, ne LPSR, bet viss pa vecam. Rīgā tādas pārbrauktuves ir, šķiet, piecas, Ogrē — divas utt. Kam jānotiek, lai šo lietu atrisinātu, nav zināms! “Latvijas dzelzceļa” vadība varētu pusotru stundu pagaidīt pie pārbrauktuves vismaz 5 reizes nedēļā, varbūt tad…”
Karlovskis
“Šo problēmu jau sen vajadzēja atrisināt, un iniciatīvu varēja izrādīt pagasta vadītājs!”
autovadītājs
“Varbūt atkal vajadzīgs Latvijas mēroga pikets — staigāšana pāri sliedēm veselu stundu vai pusotru, un tad lai vilcieni pagaida? Nojuks viņiem grafiks, tad varbūt padomās, ka arī citiem nojūk…?”
Varbūt
“ŪŪŪ, Cīruļa kungs, mostieties! Vai tad tiešām visu šo gadu garumā neko nav iespējams izdarīt lietas labā? Nu kauns pašvaldībai.”
Šoferis
“…tā nav pārbrauktuve, bet gaidītava…”
Kaasis
“Es esmu gatavs uzspridzināt to pārbrauktuvi. Es citreiz tieku ātrāk mājās no darba, bet tā ciet, vai neko nevar izdarīt?”
art888
“Nu tad nu gan jaunatklājums! Tā tur bijis visu laiku kopš divu pārējo pārbrauktuvju likvidēšanas. Dzelzceļš — tā ir valsts valstī. Nabaga Rūrāns var pētīt, cik grib — nekas nemainīsies. Jāgaida vienīgi lielās maģistrāles būvniecība, kas jau sen būtu gatava, ja pirmajos brīvības gados gudrie kliedzēji paši nebūtu saklieguši ceļa būves pārtraukšanu.”
koknesietis
