Evitas Apiņas rakstam “Tā nav tikai ģimenes lieta”: “Ak, šīs muļķīgās sievietes. Viņām nav pašcieņas. Kā suns, kuru saimnieks sit un sper ar kāju, bet viņš vienalga laizīs rokas. (..).
Evitas Apiņas rakstam “Tā nav tikai ģimenes lieta”:
“Ak, šīs muļķīgās sievietes. Viņām nav pašcieņas. Kā suns, kuru saimnieks sit un sper ar kāju, bet viņš vienalga laizīs rokas. Riebīgi kļūst, klausoties par tādām sievietēm. Neviens bērns nav ieguvējs, dzīvojot tādā ģimenē. Tā ir tikai trauma bērnam, viņa kropļošana.”
Muļķe
“Pašas sievietes bieži vien tā tendētas, ka gatavas paciest vislielākos pazemojumus! Un kā dēļ? Mīlestības? Žēluma? Bērnu dēļ? Kā to citādāk nosaukt, ja ne par muļķību! Ikviens cilvēks ir pelnījis dzīvot tā, lai justos brīvs un laimīgs. Un tad, ja esi vīlies savā mīlestībā un tā dara tevi apspiestu un nelaimīgu, var meklēt daudz izeju un bēgt no šīs situācijas. Nevajag, nedrīkst samierināties. Citādi tā ir savas dzīves izniekošana.”
Dodo
“Ir jauki no malas būt gudram padomdevējam! Bet ja nav kur iet? Un vēl ar bērniem. Tad arī jādomā par darbu, par iztikas līdzekļiem, par jumtu virs galvas. Turklāt no varmākas ir grūti tikt vaļā, arī dzīvojot atsevišķi, jo viņi tāpat atrod veidu, kā terorizēt kaut vai psiholoģiski.”
sieviete
Ināras Sudares rakstam “Visas kārtis melnas”:
“Ja zīlniece ir “godprātīga”, viņai pietiek ar to samaksu, cik katrs var atļauties. Un, pēc Laumas teiktā, zīlniece nerunāja neko par meitenes problēmu. Laumai nepaveicās, jo viņa nokļuva izspiedējas rokās. Īstas zīlnieces, jau paskatoties rokā, pēc līnijām redz cilvēka dzīves ceļus un saistības. Redzot ko ļoti sliktu, atsakās zīlēt un neko nekomentē. Šai zīlniecei kavā laikam tik tiešām bija visas melnās kārtis, jo viņa Laumā jau bija saskatījusi potenciālo upuri. Laumai īstais lēmums jāpieņem pašai. Galvenais nesteigties.”
paziņa
“Nav ko iet pie zīlniecēm. Pašas prāts un sirds pateiks, ko darīt, un, ja nelaimei lemts notikt, to nekas nekavēs.”
Aizkraukle
Margaritas Celmiņas viedoklim “Kas gājienam kopīgs ar demokrātiju?”:
“Vēlreiz nākas secināt, ka Latvijā nav demokrātijas, ka joprojām pastāv sociālisma laiki ar visām to sekām! Ja kāds uzvedas savādāk vai jūtas neparasts, viņu uzskata par sabiedrības padibeni, kurai var spļaut virsū. Ir tik nožēlojami skatīties, kā Latvijā izturas pret līdzcilvēkiem, kuri ir tādi paši cilvēki. Viņi strādā, mācās un iet izklaidēs, maksā nodokļus valstij, taču tiek noliegti valsts un sabiedrības līmenī. Skumji skatīties, kā visi cīnās pret neko!”
Juris Brokāns
