Agitas Grīnvaldes rakstam “Pietiek gan aizkraukliešiem, gan rīdziniekiem”: Man ir tas gods pazīt šos krietnos un darbīgos ļaudis personīgi.
Agitas Grīnvaldes rakstam “Pietiek gan aizkraukliešiem, gan rīdziniekiem”:
“Man ir tas gods pazīt šos krietnos un darbīgos ļaudis personīgi. Viņi ir uzskatāms piemērs tam, kā var izkārpīties no valsts politikas saraktajām bedrēm — pārmaiņu laikos zaudējot darbu un spējot pašiem sākt savu lietu bez kādiem miljoniem un banku kredītiem. Ne kuram katram tas pa spēkam. Tikai viņi paši un tuvinieki zina, cik smags darbs bija vajadzīgs lauku mājās, lai visu savestu kārtībā, lai iekoptu laukus, lai sameklētu laukstrādniekus (jo laukos jau lielākā daļa nekur nestrādā un nevienam arī neko nevajag — vari ar naudu zobos skriet cauri pagasta centram un meklēt ravētājus vai krūmu cirtējus!), kā arī visu pārējo. Lai Maigai un Valdim veselība un izturība saimniekojot!”
Aizkraukle
“Es katru dienu ar autobusu atvedu zemeņu tirgoņus no Rīgas ar lielām somām un izlaižu pie Institūta un Klidziņas. Pērciet tik un ēdiet spāņu zemenes veseli!”
soferia+
“Jā, tagad tiešām ir saradušies viltus tirgotāji, par to esmu pārliecinājusies. Pie Klidziņas un pie Institūta visu sezonu tiek tirgotas importētās zemenes. Cilvēki ar lielām tirgus somām izkāpj no Rīgas autobusa un tirgo kā vietējās. Ja ogu tirdzniecība iet uz beigām un pajautā, kur tās audzētas, varbūt var aizbraukt uz vietas nopirkt, tad tirgotājs apjūk un sapinas melos — nē, nē, es tikai tirgoju, bez saimnieka atļaujas nevar braukt. Tāpat rudenī tirgo importētos ābolus un bumbierus. Šo negodīgo tirgoņu dēļ cieš arī vietējie zemnieki.”
skrīveriete
