Ināras Sudares rakstam “Visgrūtāk iemācīt cilvēcību”.
Ināras Sudares rakstam “Visgrūtāk iemācīt cilvēcību”:
“Dīvaini, patiešām dīvaini. Man jau sen piegriezušies skolotāji kā čīkstētāju suga, bet šoreiz gribu aizstāvēt to skolotāju. Kāds murgs no suņa īpašnieka puses: trīcošu balstiņu, nolaistām actiņām, aiz bēdām sakrampētām rociņām. Stulbums un vēlreiz stulbums. Sunim nav jāskraida pa ceļa virsu! Ir migla vai nav migla, tas lietas būtību nemaina, sunim tur nav jābūt. Un nav ko vainot skolotāju, suņa īpašniecei liekas, ka labāk būtu, ja, izmisīgi bremzējot, skolotāja nevarētu “savākt” mašīnu un nebūtu skolotājas. Un vēl, ja brauktu pārdevēja, tad varētu prasīt uz kreņķiem, lai pusgadu maizi dod par velti, brauktu aptiekāre — kādas zālītes ar atlaidēm. Murgs un vēlreiz murgs. Nekāda galviņa skolotājai nav jāglauda un ap kaklu nevienam nav jāmetas.”
Krā
“Kā tad, ja suni sabrauktu apkopēja vai traktorists, tad nebūtu nekas. Mēs no tiem nabaga skolotājiem prasām par daudz. Kāpēc citu profesiju pārstāvjus nedēvē amata nosaukumā, tikai skolotājus, ārstus un policistus? It kā tā būtu diagnoze. Ja viņu mīļais lopiņš kādu sakostu, kas tad būtu? Nav ko laist skraidīt savā vaļā, nevis vainot skolotāju. No tādiem jaukiem sunīšiem esmu sakropļota visam mūžam.”
Nika
“Šis raksts, manuprāt, attiecas ne tikai uz skolotājiem, bet arī citiem autobraucējiem, bet uz skolotāju tieši tādēļ, ka no šīs profesijas cilvēkiem mācās mūsu jaunā paaudze. Un vai nebūtu bijis labāk, ja skolotāja būtu apturējusi mašīnu un samīļojusi mazo cilvēciņu? Dažreiz mīlestībā izteikts līdzjūtības vārds atsver pusi no bēdas. Pati esmu redzējusi vairākkārt, kā autobraucēji bez piebremzēšanas skaidrā dienas laikā notriec uz ielas dzīvniekus un mierīgi aizbrauc tālāk. Tas pats sakāms par cilvēkiem uz gājēju pārejām — nu nevar droši iet pāri. Autovadītāji, sevišķi tie, kam “biezās” mašīnas, uz kājāmgājējiem skatās kā uz cita līmeņa cilvēkiem, kur nu vēl par dzīvniekiem runājot.”
MIKA
