Agitas Grīnvaldes informācijai “Fredis izvēlas “Krizantēmas””: “Ja vērtē no profesionālā viedokļa, tad, protams, skrīverieši ir labākie, bet, ja vērtē to pasākumu kā parodiju par dziedāšanu, tad gan varēja būt arī cits vērtējums. Apsveicu laureātus!”.
Agitas Grīnvaldes informācijai “Fredis izvēlas “Krizantēmas””:
“Ja vērtē no profesionālā viedokļa, tad, protams, skrīverieši ir labākie, bet, ja vērtē to pasākumu kā parodiju par dziedāšanu, tad gan varēja būt arī cits vērtējums. Apsveicu laureātus!”
mūziķe
“Man tā Grand Prix dziesma galīgi negāja pie sirds. Daudz skaistāks izpildījums bija meitenei, kas dziedāja dziesmu par Zālamanu…”
BigMama
Elitas Upītes viedoklim “Kad jāglābj latviešu gods”:
“Gandrīz gadu strādāju Īrijā par menedžeri kādā ēdienu gatavošanas un piegādes cehā. Piekrītu, ir vajadzīgs laiks, lai vietējie tevi pieņemtu. Skaudīgi viņi nav, jo tie, kā mēdz teikt, neko neņem galvā. Viņi paši apzinās, ka ir slinki, neuzņēmīgi, bet tas viņus netraucē. Izklaidēm naudu te var nopelnīt, arī slaistoties. Protams, īpašnieki viesstrādniekiem daudz vairāk “piesienas” par dažādiem sīkumiem nekā vietējiem. Man vajadzēja laiku, kamēr šo situāciju aptvēru, iemācījos reģēt uz notikumiem un pastāvēt par sevi darba jautājumos. Tas sāka nest augļus tikai pēc sešiem mēnešiem — kad saimnieks saprata, ka darbs tiešām veicas labāk, ja personāls tiek vadīts mērķtiecīgāk un ievērota konsekvence visās jomās. Līdz tam bieži mana karjera, ja tā var teikt, karājās mata galā, jo īri nevarēja ciest, ka no viņiem prasa tīri mazgāt, turēt kārtībā darba vietu, neņemt pusdienām citu, kā tikai oficiāli atļauto. Viņi meloja saimniekam, stāstot par mani muļķības. Tad es sāku fiksēt katra darbinieka kļūdas. Par katru kļūdu es sacēlu pietiekami skaļu troksni, lai vietējie redz, ka manām acīm nekas nepaiet garām. Un ausīm arī… Saimnieks varbūt arī būtu nostājies savu īru pusē, bet viņš ļoti labi zināja, ka tādu “darba zirgu” kā mani viņš starp tautiešiem neatradīs. Tā esmu tur palikusi, pamazām grūtās dienas sāk aizmirsties. Nu, par paklīdeni gan mani tur neviens nav uzskatījis. Uzzināju par dažām pazīstamām latviešu meitenēm, kuras dienā strādā parastā bistro, bet vakaros sniedzot seksa pakalpojumus. Ko teikt? Par kuru mūsu tautas daļu zviedru žurnālisti gribēja rakstīt, par to arī uzrakstīja. Un tas nudien no viņu puses nav godīgi.” Lasītāja
