Mūsu medību kolektīva platībās pēdējos gados savairojušies lūši. Pārrunājot situāciju ar kaimiņu kolektīvu medniekiem, secinu, ka 10 kvadrātkilometru platībā siro teju vai desmit plēsēju. Vai kolektīviem medījumu licences tiek piešķirtas, ņemot vērā, cik dzīvnieku mīt konkrētajā teritorijā? Vai mūsu valstī tiek veikti pētījumi, cik lūšu drīkst būt noteiktā teritorijā?
“Šādus pētījumus neveicam,” lasītājam atbild Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks Valters Lūsis. Medību limitu nosaka, ņemot vērā iepriekšējās medību sezonas rezultātus. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ir strikti noteikumi, kas paredz, ka šo dzīvnieku populācijai nedrīkst pasliktināties dzīves apstākļi.
Latvija šajā gadījumā ir vienota telpa, kurā tiek noteikts kopējais medījamo dzīvnieku skaits. Speciālisti lēš, ka šobrīd Latvijā mīt no 500 līdz 600 lūšu.
Nav paredzēts šo teritoriju sadalīt nosacītos medību apgabalos, kuros mīt lielāks vai mazāks medījamo dzīvnieku skaits. Kamēr lūši neuzbrūk mājdzīvniekiem un nenodara postījumus, nav pamata uzskatīt, ka šo dzīvnieku skaits ir par lielu. Plēsēji pielāgojas teritorijām, kurās viņiem ir iespējas atrast barības bāzi. Atkarībā no šiem apstākļiem lūšiem dzimst vairāk vai mazāk mazuļu. Medību licences tiek sadalītas virsmežniecībām, tālāk jau lemj, kur un cik dzīvnieku medīs. Lūšiem nav dabisko ienaidnieku, tāpēc viņu skaitam ir jāseko. Tas tiek darīts, un, protams, teritorijās, kur dzīvnieku ir vairāk, tiek atļauts arī vairāk nomedīt.
Der atcerēties, ka medījamie dzīvnieki nepieder nevienam medību kolektīvam. Tie brīvi pārvietojas un meklē teritorijas, kur viņiem ir piemēroti dzīvošanas apstākļi. Tieši tāpat kā lūši vai vilki pārvietojas arī pārnadži.
Piemēram, lūsene ar kaķēniem barības meklējumos pārvietojas pa 200 kvadrātkilometru lielu platību. Lūsis klejo vēl tālāk. Protams, ka šajā teritorijā meža kaķu ģimeņu teritorijas var pārklāties, bet ir aprēķināts, ka no Latvijas kopējās teritorijas lūšu populācijai piemēroti ir ap trim miljoniem hektāru.
