Nupat kā grāmatnīcās parādījusies pirmās Latvijas zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa atmiņu grāmata “”Ronis” — mana būdiņa un pils”.
Nupat kā grāmatnīcās parādījusies pirmās Latvijas zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa atmiņu grāmata “”Ronis” — mana būdiņa un pils”. Pats Hugo Legzdiņš, šķiet, ir leģenda, kura dzīvīgumu, vēl aizvien aso prātu nebeidz apbrīnot visā atjaunotajā valstī. Neskatoties uz savu ļoti cienījamo vecumu (deviņdesmit astoņi gadi), viņš vēl aizvien publicē replikas presē, ierodas uz sarīkojumiem Francijas vēstniecībā, uz tradicionālo Melnās kafijas vakaru Nacionālajā aizsardzības akadēmijā… Droši vien daudziem viņš atmiņā no “Panorāmas” sižeta Legzdiņu pāra 60. kāzu jubilejā, kad ģimeni ieradās apsveikt arī Valsts prezidente.
Taču par nule iznākušo grāmatu var teikt, ka tajā stipriem cilvēkiem raksturīgā raitā un reizē arī pārdomu valodā aprakstīti Hugo Legzdiņa dzīves dramatiskākie notikumi. Viens no tiem norisinās Pļaviņu dzelzceļa stacijā dažas dienas pēc Otrā pasaules kara sākšanās Latvijā. Protams, unikāls ir Hugo Legzdiņa rakstītais par Latvijas kara floti, zemūdenēm, valsts aizsardzības lietām. Taču grāmata stāsta arī par Hugo un Elvīras Legzdiņu lielo mīlestību, kas, šķiet, ir galvenais izskaidrojums tam, kā šis pāris veiksmīgi izgājis cauri daudzām latviešu likteņvētrām un piedzīvojis tik cienījamus gadus.
Gaitis Grūtups, grāmatas sastādītājs
***
Pļaviņu stacijas bombardēšana (1941. gada jūnijs)
Pa šoseju, kas ved starp Dau gavu un dzelzceļu, nepārtrauktā straumē plūda automašīnas — gan smagās, gan vieglās, gan militārās. Visas uz austrumiem. Beidzot pienāca vagonu sastāvs, ko bija paredzēts sūtīt uz Rīgu. Abi ar sievu vēlreiz pārrunājām, ko darīt. Muļķīgā doma, ka jābrauc uz darbu, tomēr atkal ņēma virsroku. Un ne jau mums vien.
Kāpām vagonā. Tas bija ērts, pasažieru. Centāmies gan neiet tālu uz vagona vidu, palikām pirmajā sēdekļu nodalījumā: ja gadījumā ātri jāizkāpj, lai būtu klāt pie izejas durvīm. Es nosēdos pie loga un skatījos, kas notiek ārā. Elvīra bija man blakus. Gaidot vilciena atiešanu, ļaudis ļoti nervozēja.
Pēkšņi pamanīju, ka uz perona sākas liela steiga. Pametot acis uz augšu, ieraudzīju, ka virs mums ir vācu lidmašīna, kas izmet gaisā vairākus melnumus. Nojauzdams ko nelabu, piecēlos kājās, paņēmu Elvīru pie rokas, un mēs devāmies uz izeju. Arī citi sāka celties kājās. Tikko bijām iznākuši uz vagona platformas, tā notika spēcīgi sprādzieni, turklāt vairāki pēc kārtas.
Mūs abus un vēl dažus citus pasažierus sprādziena vilnis izsvieda uz sliedēm. Jutu sāpes labajā ciskā un rokā, bet tās varēja pieciest. Elvīrai labā kāja zem ceļa bija šķembas saārdīta un stipri asiņoja. Kauls pušu, apakšējā daļa lūzuma vietā karājās ādā. Cik spēju, pacēlu, faktiski vilku Elvīru metrus desmit līdz dzelzceļa noliktavas sienai. Te pieslēju sievas muguru un izpildīju visu, ko viņa kā mediķe man teica — norāvu kaklasaiti un virs ceļgala sažņaudzu kāju. Ar to vien nepietika. Saplēsu pa vīlēm arī savu vasaras putekļumēteli un uzliku papildus žņaugu. Likās, ka asiņu tecējums samazinājās.
Sprādzienu saārdītais Rīgas vilciena vagons bija pilns ar ievainotajiem un nogalinātajiem. Lidmašīna zemu pļaujošā lidojumā ar ložmetēju apšāva tos, kuri bēga prom no sliedēm. Viens milicis tai pretī šāva ar revolveri… Par stacijas pretgaisa aizsardzības sistēmu tiešām bija kauns. Nevar salīdzināt ar to, kā kara sākumā pret pretinieka aviāciju bija nocietināta Parīze.
Tagad vajadzēja rīkoties ļoti ātri, lai Elvīru dabūtu uz slimnīcu. Ieraudzīju pie slitas zirgu, kurš bija iejūgts diezgan glaunos ratos. Domāju ielikt tajos Elvīru un tad vest uz slimnīcu. Tā arī izdarīju. Steigā nāca klāt vēl citi ievainotie. Kaut kā dabūjām ratos arī viņus — kopskaitā kādus desmit. Atradās tādi, kas zināja, kur jābrauc. Līdz slimnīcai bija nepilns kilometrs. Kam zirgs piederēja, nezinu. Viņu pie slimnīcas paņēma kāds vīrietis, kas brauca atpakaļ uz staciju, lai atvestu vēl citus ievainotos.
Tā kā mani ievainojumi bija viegli, palīdzēju smagi cietušos izvietot slimnīcā. Tā bija pārpildīta gan ar civilajiem, gan karavīriem. Cilvēki gulēja koridoros un nodaļās uz grīdas bez segām un matračiem. Sievai tūdaļ vajadzēja ārstu. Vienu sievieti ķirurģi atradu. Ar lielām grūtībām pierunāju viņu operēt Elvīrai kāju. Bija skaidrs, ka tā virs ceļgala jānoņem. Atlika sagatavot operāciju zāli. Neatradās neviens, kas dakterei palīdzētu nozāģēt plīsušos kaulus un karājošās dzīslas. To nu vajadzēja uzņemties man pašam. Operācijā ļoti palīdzēja kāds slimnīcas saimnieciskais darbinieks. Brīnums, ka slimnīcā vēl bija elektrība.
Pa šoseju nepārtraukti atkāpās krievu armijas daļas. Ārste man uzdeva aizsegt logus, lai no ārpuses nevarētu redzēt iedegto gaismu. Pieliku pie palodzes krēslus un ar pāris segām mēģināju to izdarīt. Tikko sāku gar logiem krāmēties, tā pa šoseju atkāpjošies karavīri panikā atklāja šauteņu uguni. Šķindēja stikli, bet, par laimi, neviena lode netrāpīja. Ar lielām pūlēm logus tomēr aizklāju. Kad viss bija sagatavots, uz ratiņiem ievedu Elvīru un noliku uz operāciju galda. Amputācija izdevās, liekas, labi. Arī citu ievainoto operācijās palīdzēju ārstiem, kā pratu.
