Agitas Grīnvaldes rakstam “Govīm nodrošina maksimālas ērtības”: Šad tad iznāk braukt uz Iršiem garām zemnieku saimniecībai “Pilslejas”. Tā ir kādu kilometru no Bebriem uz Tupiešēnu pusi.
Agitas Grīnvaldes rakstam “Govīm nodrošina maksimālas ērtības”:
“Šad tad iznāk braukt uz Iršiem garām zemnieku saimniecībai “Pilslejas”. Tā ir kādu kilometru no Bebriem uz Tupiešēnu pusi. Ziniet, pirmais iespaids par šo zemnieku saimniecību ir briesmīgs. Izbraucot no Bebru pagasta centra un iebraucot tajā no Tupiešēnu puses, redz “skaistu” ainu. Vienā ceļa pusē — skābsiena kaudzes, būvgružus un nolaistu fermu. Otrā ceļa pusē — aizlaistu, izdangātu pļavu, kas laikam arī pieder šai zemnieku saimniecībai. Turklāt tur ir arī neciešama skābsiena un mēslu smaka. Labi, ja mašīnai logs ir ciet, tad gandrīz neko nejūt, bet jūlijā bija ļoti karstas dienas, logs bija vaļā, un likās, ka no tās smakas man paliks slikti un es iebraukšu grāvī. Man bija jāpiebremzē, tad tikai lēnām turpināju ceļu. Es saprotu, ka mūsdienās uzturēt saimniecību ir ļoti grūti, līdzekļus jāiegulda daudz un peļņa ir neliela, bet varbūt ir jāpadomā arī par apkārtējo vidi, kas ir līdzās mums, par tās sakārtošanu, jo šīs skābsiena kaudzes varēja novietot arī tālāk no ceļa, pa kuru ikdienā brauc daudz cilvēku. Un būvgružus izgāzt blakus ceļam — kā to var? Tie ir jānovieto konkrētās vietās, nevis ceļa malā. Dīvaini, ka vispār netālu no apdzīvotas vietas centra var pieļaut šādas nekārtības, jo tas vienkārši liecina par to, kāda ir saimnieciskā darbība šajā pagastā, kā arī par to, cik uzņēmēji ir “izdarīgi”. Kauns. Lai sakārtotu apkārtni savā saimniecībā, taču vajadzīgi ļoti minimāli līdzekļi. Manuprāt, šajā saimniecībā dzīvo vēl padomju laikos, kad kaut ko kaut kur varēja nogrūst un bija labi.” Sandra
