Izlasīju šīgada 5. augusta “Staburagā” vēsturnieka Pētera Mozuļa rakstu “Nevienam nevajadzīgie kurelieši”. Paldies autoram, kurš sīkāk izpētījis šos vēsturiskos notikumus un ar tiem saistīto cilvēku likteņus. Īpaši aizkustināja vēsturnieka Ērika Jēkabsona teiktie vārdi par kureliešiem: “Mēs nedrīkstam aizmirst nevienu latviešu tautas upuri. Mēs to nevaram atļauties, jo esam pārāk maza tauta. Vēl jo vairāk tas attiecas uz cilvēkiem, kuri pat bezcerīgā situācijā nesēdēja bezdarbībā, bet mēģināja cīnīties par savu Latviju, cīnīties tā, kā tas bija iespējams un kā viņi to prata.”
Šajā sakarā gribu pastāstīt, ka mans vīrs Jānis Rīderers (1928. — 2012.) arī gāja pieteikties kureliešos 1944. gada rudenī kopā ar draugu Ernestu. Jānim bija tikai 16 gadu. Tādos ekstremālos apstākļos, kādi bija Otrā pasaules kara gadi, jaunieši ātrāk kļuva pieauguši, gribēja paši piedalīties, cīnīties par Latvijas atbrīvošanu. Daudzi zēni tika ierauti trakajā kara virpulī, pat nesasnieguši pilngadību. Izsludināja jaunu brīvprātīgu zēnu pieteikšanos vācu gaisa spēku palīgdienestā. Arī Jānis gribēja pieteikties, bet nejauši sastapa savu matemātikas skolotāju Jāni Šiku, kurš pārliecināja Jāni, ka to darīt nevajag. Hitlera armija drīz kapitulēs, un lielākā daļa šo zēnu ies bojā. “Labāk ej mājās, atturi kādu draugu no šī soļa un saki viņam, ka var būt un arī būs daudz svarīgāki brīži, kad jūs būsiet daudz vairāk vajadzīgi.”
Izdzirdējis par kureliešiem, kuri toreiz slēpās galvenokārt Kurzemes mežā, Jānis nolēma, ka nu ir pienācis tas īstais brīdis, kā skolotājs teicis. Kā Jānis gāja pie kureliešiem un kas notika tālāk, aprakstīts Jāņa Rīderera grāmatā “Jāņos būsim mājās”, kur viss attēlotais ir visīstākā patiesība. Jāni ar māti un trijiem jaunākajiem brāļiem vācieši sagūstīja un nosūtīja uz Vācijas koncentrācijas nometni Garhimā. Sagadīšanās dēļ šajā nometnē bija arī Vairas Vīķes — Freibergas ģimene. Vairai bija 7 gadi, bet viņas mazā māsiņa neizturēja badu un aukstumu, nomira. Vairas tēvs izglāba Jāņa jaunākos brāļus, kuriem bija paredzēta droša nāve — sadedzinot…
Jānis par šiem notikumiem bieži mēdza stāstīt, viņam bija laba atmiņa. Lai visu kara laikā pieredzēto un pārdzīvoto nodotu nākamajām paaudzēm, Jānis uzrakstīja grāmatu un izdeva to par savu naudu. Izdevniecības to negribēja izdot, jo autors neesot pazīstams un no grāmatas nebūšot nekādas peļņas.
Kā dāvana šī grāmata “Jāņos būsim mājās” nokļuva Okupācijas muzejā, Likteņdārzā (tā tur ir vēl šodien) un lauku bibliotēkās. Gaismas pilij es to nodevu kā manu mīļāko grāmatu ar ierakstu, kuru vairākkārt dzirdēju nolasām radio.
Par kureliešiem cilvēki tikpat kā neko nezina. Maz ticams, ka vēl kāds no viņiem ir dzīvs. Vēlreiz pateicos vēsturniekam Pēterim Mozulim un atbalstu piemiņas zīmes novietošanu pie “Robežu” mājām Skrīveros.
