Dažkārt dzīve sagriežas kājām gaisā no kāda negaidīta likteņa izspēlēta notikuma vai nejauši sastapta cilvēka. Nejaušība dažkārt piemeklē arī dzīvniekus.
Laimīgs gadījums — tā var teikt par Grietas likteni, kura nu jau vairākus mēnešus dzīvo pie gādīgiem saimniekiem kaimiņnovadā. Kas zina, kāds būtu suņa liktenis, ja pirms kāda laika aizkraukliete Inese nebūtu gadījusies Jaunjelgavas pusē. Braucot pa šoseju, viņa uz taciņas, kas veda uz kādu pamestu māju, pamanīja kaut ko spilgti zaļu. Izkāpusi no automašīnas, Inese ieraudzīja bumbiņu — suņu spēļlietiņu. Pagājusi pāris soļu uz pussabrukušās mājas pusi, viņa pie tās ieraudzīja suni — izkāmējušu, bet tik žēlīgu un gaidošu skatienu, ka Inesei pat asaras sariesās acīs. Sunī nebija niknuma, prom nemuka. Nopriecājusies, ka somā ir pusdienu maize, viņa pabaroja dzīvnieku un devās mājup. Taču sirds bija nemierīga, un nākamajā dienā Inese atkal devās uz pamesto māju. Sak, ja kucīte vēl būs turpat, steigšus kaut kas jādara. Viņa joprojām sēdēja ar zaļo bumbiņu pie kājām un gaidīja…
Tā kā Ineses mātes lauku mājās jau ir no patversmes paņemts jautrs suņuks, bet pašai dzīvoklī ņemt lielu suni nav prāta darbs, viņa nolēma dzīvniekam sameklēt jaunas mājas. Savu ideju Inese atklāja kolēģei Daigai, bet viņa iesaucās: “Es sunīti paņemšu! Manai lauku mājai tieši vajag sargu!”. Jaunā saimniece deva dzīvniekam vārdu Grieta — kā nekā atrasta gandrīz vai mežā gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu. Nu Grietai ir jauka saimniece un pastāvīga dzīvesvieta. Māju viņa sargā, un par svešiem Grieta paziņo ar savu skaļo balsi.
Inese domā, ka suni kāds atveda līdz nomaļajai mājai, tad pameta bumbiņu, lai tiktu no dzīvnieka vaļā, un pats aizbrauca. Bet suns uzticīgi gaidīja saimnieku vietā, kur pamests. Kas to lai zina, vai Grieta ir kāda cilvēka nodevības upuris, taču tagad viņa bez mitas luncina asti, un tā ir zīme, ka viņai ir labi.
