Pļaviņiete Ineta Utāne 1. jūlijā atzīmēs 30 gadu darba jubileju, kopš strādā medicīnas jomā. Šajos gados strādājusi vairākās vietās, bet pēdējos vienpadsmit gadus ir bērnu aprūpes māsa Anitas Mauliņas ģimenes ārstes praksē. “Mediķiem darbs ir 24 stundas diennaktī — arī ielās, veikalā vai saviesīgā pasākumā es apkārtējiem vispirms esmu māsiņa,” teic Ineta Utāne.
Dodas līdzi draudzenei
Ineta pēc 8. klases absolvēšanas devās līdzi draudzenei, kura bija nolēmusi mācības turpināt Rīgas 4. medicīnas skolā: “Īsti nezināju, ko vēlos, nebiju izlēmusi, kādu arodu apgūt, tāpēc esmu laimīga, ka nejauši izdevies atrast savu īsto profesiju. Nevaru iedomāties, ka būtu vēl kāda joma, kurā gribētu strādāt.”
Pēc medicīnas skolas beigšanas Ineta atgriezās dzimtajā Lubānā, kur 1984. gadā sāka strādāt pie terapeita par iecirkņa māsu, kurai tolaik bija jāprot viss, pienākumu bija daudz. Darba pieredze ir arī slimnīcā, kardiogrāfa un procedūru kabinetā, tomēr par savu Ineta uzskata darbu ar bērniem: “Ģimenē biju vecākais bērns, auga vēl māsa un trīs brāļi, tāpēc man pietika ar viņiem, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka nekad savu darbu nesaistīšu ar bērniem, bet dzīvē viss noticis citādi.”
Nav vienveidības
Pļaviņās Ineta ieprecējās un 1991. gadā bērnudārzā “Rūķītis” sāka strādāt par medicīnas māsu, vēlāk bērnu aprūpes māsu vajadzēja ārstēm Lejniecei un Mauliņai, bet laikā, kad veidojās ģimenes ārstu prakses, Ineta darbu turpināja pie ārstes Anitas Mauliņas, kur strādā arī šodien. “Man ir ļoti paveicies, nevaru sūdzēties ne par darba apstākļiem, ne atalgojumu, ne attieksmi, kā bieži dzirdam no lielākās daļas medicīnas darbinieku. Nespēju atcerēties nevienu reizi, kad būtu ar dakteri sastrīdējušās — ja arī ir bijuši pārpratumi, tos tūlīt arī izrunājam. Nav jau tā, ka medmāsa tikai sēž pie galda un raksta receptes, kā dažkārt liekas pacientiem, ģimenes ārsta praksē ir daudz darāmā — veicam kardiogrammas, dažādas procedūras, liekam sistēmas, pacienti nāk uz pārsiešanām. Tāpēc man šis darbs patīk, jo nav vienveidīgs, katra diena ir atšķirīga, bet vislielāko gandarījumu sagādā bērnu parūpe. Bērni ir patiesi, saka, ko domā, ir liels prieks arī vērot un sekot līdzi, cik ātri mazulis gada laikā aug un kā attīstās,” stāsta Ineta Utāne.
Visiem nevar izpatikt
30 gadu lielā pieredze medicīnā, īpaši darbā ar bērniem, palīdz pamanīt arī daudzas pārmaiņas sabiedrībā. Ineta teic, ka pēdējos gados būtiski mainījusies tēvu attieksme, par to priecājas arī mediķi: “Agrāk viss, kas saistījās ar bērna audzināšanu, veselību un slimošanu, lielākoties bija māmiņu pārziņā, un viņām vienām ar visu bija jātiek galā. Pēdējos gados tēvi aktīvi iesaistās, arvien biežāk nāk līdzi arī uz mazuļa svēršanu, mērīšanu un poti, tas, manuprāt, stiprina ģimeni un dala atbildību.”
Pļaviņiete stāsta, ka grūtākais šajā darbā un arī citās profesijās, kurās ik dienu ir saskarsme ar cilvēkiem, noteikti ir tas, ka nav iespējams visiem izpatikt. Pacienti ir dažādi, kādam liekas, ka māsiņa ir dusmīga, tāpēc nākamajā pieņemšanas reizē smaida, bet tad pacients atkal jautā: ko tā māsiņa visu laiku smaida?
Skaistākie mirkļi ir tie, kad pacients ir izveseļojies un izdevies palīdzēt.
Pirmais pacients — ūdrs
Sarunā tomēr vedinu Inetu atgriezties laikā pirms pārdesmit gadiem — vai tiešām nav nekā tāda, kas jau bērnībā liecināja par labu šīs profesijas izvēlei?
“Augām laukos, daudz laika pavadījām dabā, tur bija arī pašiem savas rotaļas. Spēlējām arī dakterus — ārstējām no ligzdas izkritušus putniņus, bet, ja “pacientu” tomēr neizdevās glābt, tad apglabājām. Tēvs bija mežsargs, tāpēc reiz uz mājām kāds paziņa atnesa ūdra mazuli, varētu teikt, ka viņš bija mans pirmais pacients. Ar pipetīti mazo ūdru barojām, izaudzējām, un viņš kļuva par mūsu draugu. Ūdrs bija ļoti sabiedrisks, drošs, nāca mums, bērniem, visur līdzi, bet vienā reizē pazuda. Mēs toreiz cerējām, ka viņš aizgājis uz mežu un sācis patstāvīgu dzīvi. Iespējams, tas neapzināti ir bijis sākums profesijas izvēlei. Esmu laimīga, ka man izdevies atrast darbu, kas interesē, izdodas un turklāt vēl sniedz gandarījumu. Mans vēlējums Medicīnas darbinieku dienā visiem kolēģiem — veselus pacientus, lai varam vairāk pievērsties profilaksei!” teic pļaviņiete.
