Man nepatīk, ja man jaunajā gadā vēl daudz laimes. Nekādas konkrētības. Būtu taču kāds pateicis, kāda tā izskatās, cik smaga, cik maksā? Tāpēc šogad nolēmu pati pamatīgi piestrādāt pie savas laimes kaldināšanas nākamajam gadam. Ne velti ir teiciens: katrs pats savas laimes kalējs.
Sākšu ar klasiku. Uz papīra uzrakstīšu visu konkrēti, ko vēlos nākamajā gadā, to sadedzināšu un pelnus iebēršu glāzē. Tieši pusnaktī tos ar šampanieti izdzeršu. Galvenais, lai glāzi nepaķer kāds cits. Laimi kalt izmēģināšu arī itāļu stilā. Tieši divpadsmitos esot jāapēd divpadsmit vīnogas — tad laime un bagātība nodrošināta. Es gan pacentīšos apēst vairāk, jo man ir diezgan daudz ieceru nākamajam gadam. Lai visas manas vēlēšanās būtu tā pamatīgi nostiprinātas, tieši divpadsmitos naktī vēl iedegšu sveci un tai no visas sirds vēlreiz atkārtošu visas savas vēlēšanās. Pēc tam to nolikšu uz galda. Pēc šādām darbībām man šķiet, ka nākamajā gadā laime man būs gan taustāma, gan redzama.
Izabella
