Divus gadus viņa strādā darbu, par kuru nesaņem naudu. Tomēr to sauc par svarīgāko darbu. Divus gadus viņas, sievietes, kuras pamatdarbs saistīts ar sportu, vaļasprieks ir lielāko dienas daļu pavadīt mājās. Paradokss? Nē. Svarīgākais darbs un mīļākais vaļasprieks Anitai Luckānei ir būt Martas un Viestura māmiņai.
Karjera pagaidīs
Divpadsmit gadu kopā ar Juri, piecus no tiem kā vīram un sievai, līdz pasaulē nāca Viesturs. Plānots? Anita saka: — Tā tam vajadzēja notikt, jo sagaidījām “īsto laiku” saviem mazajiem brīnumiņiem. Pēc gada un pāris mēnešiem klāt bija arī Marta. Lai vienam nebūtu garlaicīgi un būtu spēļu biedrs. Arī manā bērnībā ģimenē bijām divi bērni, augu kopā ar brāli, kurš par mani vecāks. Vīra brāļa ģimenē pirmais bija puika, un meitiņa gluži kā mums piedzima pēc gada un dažiem mēnešiem. Negribējās pārāk lielu gadu starpību, lai pēc tam nav jāklausās pārmetumi — kāpēc esmu viens? Pašreiz Viesturs jau nes māsai mantas, bet māsa kā nespēlējas, tā nespēlējas. Par mazu vēl. Pasmaida, un ar to viss beidzas. Pirmajās dienās, kad māsu pārveda mājās, brālis cēlās katrā ēdienreizē, arī naktīs.
— Līdz šim svarīgākā ir ģimene?
— Kad bērni paaugsies, pievērsīšos karjerai (nosmej Anita — aut.). Līdz šim mums paveicies, jo viss dzīvē ir nokārtojies kā pats no sevis. Ir viss — mīļa ģimenīte, radiņi, īsti draugi, saprotoši kolēģi un jauki paziņas. Daudzas ģimenes šajā ekonomiski grūtajā laikā cietušas kredītu dēļ, no bezdarba valstī, paldies Dieviņam, mums paveicies, jo kredītu nebija, un darbs arī ir. Ceru, ka situācija valstī drīz uzlabosies un ģimenēm nebūs jāizjūk vai jādzīvo šķirti, tikai tādēļ, lai pelnītu.
Svarīga ir gan ģimene, gan darbs, bet tam, ko sauc par izaugsmi, vēl nebija pienācis laiks. Strādāju par sporta skolotāju bērnudārzā, Bērnu un jauniešu centrā vadīju aerobiku un hip hop dejas jauniešiem. Bērnudārzā “Zīlīte” nostrādāti vairāk kā septiņi gadi. Pirms bērnu piedzimšanas īstenoju kādu mazu projektu: par četriem simtiem latu, ko piešķīra Hipotēku banka, izgatavojām vairākas sporta nodarbībām paredzētas konstrukcijas — laipiņu, mājiņu ar slīdkalniņu. Mērķēju augstāk un iesniedzu pieteikumu konkursā Aizkraukles stadiona sporta dzīves organizatores amatam. Tiku labāko trijniekā, bet ne tālāk. Arguments? Vēl jauna, būs bērni, un darbam laika neatliks. Arī Skrīveru sporta pasākumu organizatores amatā nepieņēma, jo priekšroku deva kādam no vietējiem, bet, iespējams, otrs iemesls bija tas pats, kas Aizkrauklē. Tāpēc sākumā jāizauklē bērni, šis dzīves posms būs noiets.
Lec sakostiem zobiem
— Darbu izvēlējāties saistībā ar bērniem. Apzināti vai apstākļu sakritība?
— Patīk darbs ar bērniem, bet biju kā ieciklējusies — strādāšu skolā. Pēc augstskolas beigšanas visas vietas skolās bija aizņemtas. Apdomājos un pievērsos meklējumiem bērnudārzos. Pirmajā, kurā iegāju, arī paliku strādāt. Vēlāk sapratu, ka tieši tas ir mans lauciņš, kurā vislabāk izpausties ne tikai kā sporta skolotājai. Daudzi no vienaudžiem, kuri beiguši Sporta akadēmiju, savā jomā nestrādā — viens bankā, cits par menedžeri tūrisma firmā, pasākumu organizēšanā. “Sporta skolotājs” — tas nav kā zīmogs uz pieres, ka nekam citam nederi. Cilvēki, kuriem sports gadiem ilgi ir vaļasprieks, saskarsmē ir daudz atvērtāki, komunikablāki, vispusīgāki. Ātri iekļaujas komandas darbā.
— Vai jau bērnudārza audzēkņos var saskatīt sportista talantu?
— Var, bet izteiktāk vecākajās grupiņās. Bija kāda meitenīte, šķiet, Annija vārdā, kura jau pirmajā nodarbībā mani šokēja. Kad liku apsēsties uz grīdas un plati izplest kājas, viņa uztaisīja ideālu špagatu. Par tādu dabas dotu lokanību biju izbrīnīta. Tos, kuri nākotnē aizrausies ar hokeju, futbolu, var pamanīt uzreiz, viņos ir azarts. Arī tagad, kad esmu atvaļinājumā, aizeju apskatīt, ko dara kolēģes, redzu, ka bērni vēlas sportot — vienā brīdī spēlēt futbolu, citā florbolu, ziemā hokeju. Spilgtāk kā agrāk jūtams, ka nodarbības, piemēram, lēkšana ar lecamauklu, zēniem nepatīk un viņi dara to sakostiem zobiem, tāpat kā meitenes spēlē futbolu. Ar saviem bērniem eju ārā un ļauju, lai Viesturs rāpjas, kāpelē, lai veidojas drosmes izjūta.
Labi, ka tā
— Teicāt, ka dzīvojat prātīgi, kredītus neņemat. Kā tas izdevies?
— Nepieciešamo naudu vienkārši sakrājām. Tāpēc dzīvoklī nav veikts eiroremonts, bet tik, cik varam, tik darām. Kad apprecējāmies, sākām domāt par stabilitāti nākotnē un atlikām naudiņu nebaltām dienām. Tāpēc, kad es ar Viesturu dzīvoju mājās un tētis zaudēja darbu, uztraukties nevajadzēja. Juris pat varēja atļauties mācīties, pie tam tas notika pašā krīzes sākumā, kad masveidā atlaida darbiniekus, un Juris bija viņu vidū.
Arī no vecākiem neko neesam lūguši, lai gan viņi ir piedāvājuši savu palīdzību, reizēm pat apvainojušies, ka atsakām. Pat kāzas nesvinējām, kamēr sakrājām naudu.
— Ne reizi nav bijis vilinājuma aizņemties bankā?
— Protams, bija. Bet abi esam diezgan piesardzīgi. Ja vienam ko ļoti gribas, otrs pievelk “pie zemes”. Labāk pacietīsimies, ja neiznāks šogad, pagaidīsim citu gadu. Gribējām personīgo māju un to gandrīz arī nopirkām. Pēdējā brīdī ierunājās veselais saprāts vai intuīcija. Tikko bijām apprecējušies, un mums šķita, ka māja ir tas, kā pietrūkst pilnai laimei. Noskatījām vienu Skrīveros. Summa nebija maza, bet abi strādājām, domājām riskēt. Sākumā es iedegos par šo ideju un “aizsvilināju” Juri. Aizbraucām apskatīt, un likās — tā ir mūsu māja. Netraucēja arī attālums līdz Aizkrauklei, ja katru dienu būtu jābraukā. Bet citi pircēji pasteidzās ātrāk, un tagad varam teikt — labi, ka tā, labi, ka mums toreiz nepaveicās.
Skriesim visi četri
— Kāda ir divu bērnu māmiņas ikdiena?
— Ceļamies agri, ap sešiem. Pirmie paēd mazie, mamma pēdējā. Tad sākas darbdiena, kad Viesturs ceļ mājas no klučiem, braukā ar mašīnām. Man tā ir izklaide un darbs vienlaikus. Laikā, kad abi guļ diendusu, palasu žurnālu, kādu labu filmu noskatos, pagatavoju laikietilpīgu ēdienu vakariņām, lai vīru palutinātu, vai vienkārši vannā izkarsējos. Ir brīži, kad abi aizmieg, vēroju viņus, un asara nolīst pār vaigu. Tik neaprakstāma laimes izjūta, ka aiz prieka gribas raudāt…
— Atvainojiet par jautājumu, bet kā, dzīvojot mājās, izdevies “neapvelties”?
— Mūsdienās daudzas mammas izvēlas barot mākslīgi, nevis ar krūti, bet tieši barošana ar krūti palīdz uzturēt formā arī pašu māmiņu. Protams, arī fiziskā slodze, kura bijusi un kuru negribas zaudēt, tāpēc, mājās sēžot, trenēju vēdera presi. Kad paliks siltāks, iesim laukā skriet. Marta vēl gulēs ratos, bet Viesturs jau ir brašs skrējējs. Brīvajās dienās pievienosies arī tētis.
— Vai atliek laiks arī sev?
— Pašlaik vīram ir maiņu darbs, un, kad viņš divas dienas ir mājās, man rodas iespēja kaut vai pastaigāt pa veikaliem, pie draudzenēm paciemoties, satikt kolēģes bērnudārzā.
Būs laba draudzene
— Bērniem vārdus bija viegli izvēlēties?
— Kopā ar vīru to darījām ļoti rūpīgi. Katram rokā kalendārs un izrakstījām, kuri iepatikās. Sarakstus salīdzinājām un atstājām tos, kuri patika abiem. Tad vēlreiz katrs savā sarakstā atzīmējām piemērotākos, līdz nonācām pie kopīga rezultāta. Kad meklējām vārdu dēlam, likās, ārprāts, puišiem vispār nav prātīgu vārdu, bet ar meitu atkārtojās tas pats, tikai pretēji — kur tie meiteņu vārdi pazuduši? Vēlāk uzzinājām, ka rados bijis arī pa Viesturam un Martai, bet, izvēloties vārdu, no tā neietekmējāmies. Drīzāk pretēji — svarīgi bija, lai ar tādu vārdu nebūtu kāds, kurš pašlaik ir radu, draugu, paziņu lokā. Atmetām arī visus sarežģītos nelatviskos vārdus, tos, kuri rosinātu citos bērnos vēlmi apsaukāt. Sajutām, kas ir īstais mūsu bērniem.
Nelikt otru sprostā
— Kas nepieciešams laimīgai kopdzīvei?
— Pārbaudījuši viens otru esam nopietni jau gadiem. Šajā laikā attiecībās nav bijis “grūto gadu”. Ir pa mazam sadzīves kašķītim, bet tik uz minūtēm. Uzspurdz gaisā un atkal labi. Svarīgi, lai ir sapratne, atbalsts. Jārespektē vienam otru, pat ja viedokļi atšķiras. Ja rodas vēlēšanās par otru pazoboties, tas vairs nav labi. Necenšamies ielikt otru kādos rāmjos, tā vietā ļaujam izbaudīt laiku vienatnē, atvēlot to sevis pilnveidošanai. Ģimene nevar būt vienīgā dzīvē. Jurim interesē Austrumu cīņas, un viņš brauc uz treniņiem Rīgā. Savukārt es, kad vēl gaidīju Martu, apmeklēju dažādas nodarbības, seminārus. Un jāatrod arī laiks, lai neattālinātos. Cik iespējams, visu darām kopā ar bērniem. Svētkos esam kopā, Lieldienās olas krāsojot, Ziemassvētkos pīrāgus cepot, Jāņos pie ugunskura.
Tagad, pavasarī, kad tētis nestrādā, dodamies uz dārziņu, kurā izaugs pašiem savas bietes un burkāni. Tur bērni iemācās saprast: lai kas izaugtu, jāstrādā.
Galvenais saskaņai ģimenē ir iespēja viegli kontaktēties, viegli dzīvot. Ja kaut kas paliek neizrunāts, ja to nevar izdarīt ar tuvo cilvēku, kaut kas attiecībās nav kārtībā. Bet tajā pašā laikā jābūt arī saviem noslēpumiem. Noder arī mazie pārsteigumi, iepriecinot ar īsziņu telefonā, zīmīti kabatā, šokolādīti. Ikdienā tas notiek pats no sevis.
Nokaunina lielus vīrus
— Gadās arī pa pārsteigumam?
— Jā, un vairāk par to, kā viņi tik ātri visu uztver. Viesturs jau pazīst 28 burtus — mammas, tēta burtu un citus. Katru dienu no viņa dzirdu: “Burtus vēl!”. Pārsteidz viņa zinātkāre un arī atdarināšana. Cik labi viņš novēro apkārtējos. Jādomā līdzi, ko darām, ko runājam, jo Viesturs visu kopē. Te nu apstiprinās teiciens, ka bērni ir vecāku spogulis. Tā kā mūsu ģimenē un rados neviens nesmēķē, Viesturam zināms, ka tas ir kaitīgs ieradums. Kādu dienu gājām gar veikalu, pie kura trīs vīri smēķēja. Viesturs, garām ejot, krata ar pirkstu un skaļi saka: “Pīpe, nu, nu, nu!”. Vīri noslēpa cigaretes aiz muguras un sakautrējās.
Tagad, kad pašas bērni jau paaugušies, saprotu, kā pareizāk būtu jāstrādā ar svešiem bērnudārzā, kā atrast īsto veidu. Līdz šim darbā izmantoju teorētiskās zināšanas, nu tās papildinās pašas praktiskā pieredze.
— Vai svinēsiet Mātes dienu?
— Katra diena man ir kā māmiņdiena. Kad dēliņš pasaka — mīļa mīļa mammīte, apķer, samīļo un kad meitiņa uzsmaida savu plato smaidu, kā prot tikai mazulīši. Tādos brīžos aiz laimes gribas raudāt. Tādus mirkļus biežāk novēlu ikvienai māmiņai, jo tie liek aizmirst visu — negulētu nakti, ikdienas rūpes, izdarītu blēņu… Prieku sniedz arī mirkļi, kad vēroju, kā vīrs spēlējas ar mazulīšiem un viņu acīs ir tik daudz prieka un mīlestības. Tādās reizēs saprotu — esmu bagāta un laimīga.
