“Parasti saka: kāds būs 1. janvāris, tāds būs viss gads. Tad jau iznāk, ka man tas viss būs tumsā,” smejot saka Mārītes kundze no Kokneses.
— Jauno gadu sagaidīju mierīgi un klusi ģimenes lokā pie televizora, — stāsta Mārītes kundze. — Tā kā ģimenē ir arī kaķis, īpašs ēdiens bija pagatavots arī viņam — gada simbolam. Pēc Jaungada uguņošanas spriežot, Koknesē dzīvo turīgi ļaudis. Gaisā izkūpēja ne viens vien tūkstotis.
Taču 1. janvāra rīts atausa ar nepatīkamu pārsteigumu — nebija elektrības. Zvanīju draudzenei, kura dzīvo otrpus sliedēm daudzdzīvokļu namā, arī tur nebija. Taču jau pēc četrām stundām viņa teica, ka skatās televīziju, domāju, tad jau mums arī drīz būs — Koknese tomēr ir novada centrs. Taču — ak, vai! Pienāca vakars, bet no elektrības ne vēsts. Tas bija tik neierasti — televizors nedarbojas, gaismas nav, kafiju izvārīt nevaru, jo man ir tikai elektriskā plīts, māja auksta, jo nedarbojas sūkņi — vārdu sakot, paralizēta dzīve. Trakākais, nezini, ko iesākt vakarā. Cik tad ilgi sēdēsi un blenzīsi svecē? Zvanīju elektrotīklu avārijas dienestam, bet tur ieslēgts automātiskais atbildētājs un runā tik par dabas katastrofu, it kā es pati to nezinātu, bet man taču gribējās izstāstīt savu problēmu. Nenoklausījusies līdz galam, nometu klausuli. Pirmo reizi mūžā jau astoņos vakarā aizgāju gulēt ar cerību, ka naktī elektrība ieslēgsies. Bet nekā. 2. janvāra rītā māja izsalusi kā šķūnis, tikai vannasistabā silti, jo iekurināju krāsniņu. Vēl pie visām ķibelēm arī telefons izlādējies. Metu kaunu pie malas un gāju pie paziņas iedzert karstu kafiju. Bet trakākais — laikus neiedomājos no saldētavas izņemt sasaldētās ogas un baravikas un salikt tās sniegā. Naktī tās bija atsulojušās. Pēcpusdienā nolēmu aiziet pie radinieces un aiznesu ogas un sēnes ciemkukulim. Lai ēd uz veselību.
Man lielais laimes brīdis pienāca vakar (svētdien, 2. janvārī — I. S. ) ap pulksten 18. Prieka vēsti pa tālruni man paziņoja vīrs, jo tobrīd biju viesos. Ak, kā es iegavilējos aiz laimes! Radiniece nodomāja, ka es laikam esmu sajukusi… Kas to būtu domājis, ka laimei vajadzīga tikai elektrība!
Bet nav jau sliktuma bez labuma. Vismaz apciemoju sen neredzētus radus un draugus. Turklāt tagad ietaupīšu elektrību, jo man vairs saldētavā nav ko likt — visu izdalīju.
