Pirms četrdesmit gadiem, 1967. gada martā, toreizējā jaunatnes žurnāla “Liesma” atvērums “Pilsētas dzimšanas diena” bija veltīts tikko nodibinātajai Stučkas pilsētai.
Pirms četrdesmit gadiem, 1967. gada martā, toreizējā jaunatnes žurnāla “Liesma” atvērums “Pilsētas dzimšanas diena” bija veltīts tikko nodibinātajai Stučkas pilsētai. Vienā no fotogrāfijām redzama māte ar bērniņu — jaunās pilsētas pirmo pilsoni Inesi Romancāni.
Paraksts zem fotogrāfijas vēstīja: “Vienmēr, kad pilsēta svinēs dzimšanas dienu, ģimenes svētki būs feldšeres Elvīras Romancānes mājā. Stučkas pilsētas pirmais pilsonis — viņas meita Inese. — Būs viegli dzimšanas gadu un dienu atcerēties — tā no praktiskās puses šo jautājumu dzemdību nodaļā apsprieda citas jaunās mātes.”
Dārgākā fotogrāfija
Kopš Ineses pirmās fotogrāfijas laiks kamolā satinis jau četrus gadu desmitus, Romancānu ģimene albumus papildinājusi ar daudzām citām fotogrāfijām, bet šī ir pati dārgākā. Tā gan ir tikai žurnālā, jo solījumu atsūtīt fotogrāfiju žurnāla veidotāji aizmirsuši.
Elvīras kundze atceras, ka togad bija auksta ziema. Dzemdību nodaļa bija otrajā stāvā. Palātā — sešas jaunās māmiņas. Nodaļas ārsts toreiz bija Aristīds Rogulis. Nekāda īpaša pirmā Stučkas pilsētas pilsoņa sumināšana gan neesot bijusi, tik vien kā martā informācija republikas laikrakstā. Kad pilsētai apritējuši pieci gadi, abas aicinātas uz svinīgu pasākumu, bet apstākļu sakritības dēļ nav varējušas aizbraukt, turklāt ģimene dzīvoja Koknesē.
Mānīgs priekšstats
Ar Inesi Romancāni, tagad Vīksni, Aizkraukles pilsētas vienaudzi, tikos Vecrīgā. Viņa ir precējusies, ģimenē ir astoņpadsmitgadīga meita un desmitgadīgs dēls.
Skaista, maiga — tāds par Inesi ir pirmais iespaids. Ja vajadzētu uzminēt viņas vecumu un profesiju — nespētu. Domātu, ka viņa ir vismaz desmit gadu jaunāka un viņas profesija ir ar humanitāru ievirzi. Patiesībā Inese ir beigusi Tehnisko universitāti (toreizējo Politehnisko institūtu) un apguvusi siltumapgādes inženieres—celtnieces profesiju. Nu jau astoņus gadus strādā “SEB Unibanka” Vecrīgas filiālē, viņa ir privātpersonu darījumu vadītāja.
Patīk, ka viss mainās
Janvārī notikušajā pilsētas jubilejas koncertā Aizkraukles novada mērs Vilnis Plūme teica, ka pilsēta savu jubileju svinēs visu gadu. Savukārt Inese, ievērojot atziņu, ka 40 gadu ir kritiskais slieksnis, kam jāpārkāpj klusi, to nosvinēja ģimenes lokā.
Tā kā esam novadnieces, sarunā iztiekam bez oficiālā “jūs”.
— Kad pēdējo reizi biji Aizkrauklē?
— Rudenī. Ļoti skaista. Visvairāk patīk, ka savlaik vienmuļīgi pelēcīgā pilsēta visu laiku mainās, ar katru gadu kļūst sakoptāka.
— Vai tu pēc kāda laika varētu atgriezties Aizkraukles rajonā?
— Laikam jau nē, jo nesen Pierīgā uzcēlām māju, un to diemžēl pārvietot nevar.
— Tavs vēlējums pilsētai jubilejā!
— Lai tā straujāk attīstās un kļūst par lielo iespēju pilsētu.
— Vai bieži viesojies pie vecākiem Koknesē?
— Lai gan man ļoti patīk gaisotne, kas virmo Koknesē, un uz turieni braucu, kad vien varu, tomēr tas ir retāk, nekā gribētu.
Labprātāk krāj, nevis tērē
— Kas tu būtu, ja nestrādātu bankā?
— Laikam jau kardināli neko nemainītu. Strādātu savā specialitātē — projektētu gāzesvadus. Man šis darbs ļoti patika. Kad sākās juku laiki, tam vairs nebija perspektīvas. Tieši tad kāda paziņa piedāvāja darbu bankā, un tā es pārkvalificējos. Tagad mana specialitāte atkal ir ļoti pieprasīta, bet es neriskēju atgriezties, jo daudz kas piemirsies.
— Kāda tipa cilvēks tu esi — naudas krājēja vai tērētāja?
— Piederu pie krājēju tipa. Pirms kaut ko iegādājos, domāju, vai tas patiešām ir nepieciešams.
— Dzīve uz kredīta. Ko tu domā par šādu dzīves modeli?
— Pati iztieku bez kredītiem. Manuprāt, ja cilvēks nolēmis aizņemties, objektīvi jānovērtē sava maksātspēja.
— Ja tu laimētu miljonu, kā tu to tērētu?
— Nekad gan neesmu kārojusi un sapņojusi par tādu naudu. Ja tāda būtu, droši vien palīdzētu gan saviem, gan vīra vecākiem. Aizbrauktu arī uz savu sapņu zemi Austrāliju, tur man dzīvo radi. Vilina arī Amerika.
Baidās no ļauniem cilvēkiem
— Vai Rīgas ritms ļoti nogurdina?
— Jā, tas ir bezgala steidzīgs. Interesanti pavērot cilvēkus no rītiem un vakaros — galvenās skrējējas ir sievietes, un vakaros viņas ir apkrāvušās iepirkumu maisiņiem. Vīriešu ritms ir krietni gausāks.
— Sarunājoties ar tevi, šķiet — stress un depresija tevi neskar.
— Tas ir ļoti mānīgs priekšstats. Pēc darbdienas esmu ļoti “uzvilkta”. Bet man ir lieliskas zāles stresa remdēšanai — mana māja. Tā ir ezera malā, netālu mežs, pa logu var redzēt gulbjus peldam. Vide un pastaigas mežā ar maniem četrkājainajiem draugiem labi palīdz saspringuma brīžos.
— No kā tu baidies?
— No ļauniem cilvēkiem un neprognozējamiem nelaimes gadījumiem.
“Draugi — mana bagātība”
— Kas tevi spēj iepriecināt, kas saraudināt?
— Esmu ļoti emocionāla un dažreiz raudu pat par visparastākajām lietām. Ne vienmēr dzīvē esmu bijusi viļņa virsotnē, kādreiz gadījies būt arī zemāk. Prieka avots ir mana ģimene. Man ir kolosāli draugi, un viņi mani iepriecinājuši un pārsteiguši visneiedomājamākajās situācijās. Piemēram, brīvdienā zvana draugi un aicina uz mēbeļu pārbīdīšanas talku. Kad ierodamies, izrādās, viņi kafejnīcā pasūtījuši galdiņu kopīgām pusdienām, no kurām es, protams, būtu atteikusies. Rezultātā pelēki sākusies diena beidzās kā mazi svētki. Tā mēs grūtos brīžos cenšamies viens otru uzmundrināt. Draugi ir mana bagātība.
— Vai bieži tiecies ar klasesbiedriem?
— Reti. Tikai skolas salidojumos. Tajos es ierodos vienmēr. Diemžēl pēdējo reizi no savas klases biju vienīgā.
Pāri kalniem, pāri lejām
— Ja satiktu burvju feju, ko viņai lūgtu?
— Veselību sev un saviem mīļajiem, palīdzību bērniem izvēlēties pareizo dzīvesceļu un lai nekad nebūtu jāpiedzīvo karš.
— Kas, tavuprāt, ir laime?
— Atrast pašam sevi. Laimīgs var būt arī bez miljoniem.
— Ja uzņemtu seriālu par tavu dzīvi, kāds tam būtu nosaukums?
— Pāri kalniem, pāri lejām.
