Aizkraukliete Valentīna Pudāne piedzima 1947. gada 14. jūnijā Centrālcietuma slimnīcā. Kamēr māte gulēja bezsamaņā, slimnīcas māsiņas meitenīti nosauca vecmātes vārdā — par Valentīnu.
Aizkraukliete Valentīna Pudāne piedzima 1947. gada 14. jūnijā Centrālcietuma slimnīcā. Kamēr māte gulēja bezsamaņā, slimnīcas māsiņas meitenīti nosauca vecmātes vārdā — par Valentīnu. Nu Valentīnas kundzei ir 60 gadu, bet pirmās bērnības atmiņas ir rūgtas, rūgtas…
Palīdz mežabrāļiem
Valentīnas Pudānes dzimta dzīvoja Preiļu rajona Rudzātu pagastā. Divi viņas mātes brāļi un Valentīnas tēvs pēc kara slēpās mežā un cīnījās pret okupantiem. Māte, būdama gaidībās, mežā esošajiem nesa pārtiku. Čekisti viņu arestēja un ieslodzīja Centrālcietumā. Mežabrāļus izsekoja pēc kāda nodevēja liecības.
Vairākas dienas nošautie — arī vēl nedzimušās meitenītes tēvs un mātes brāļi — tautas iebaidīšanai bija novietoti pie vietējās baznīcas sliekšņa. Neviens nedrīkstēja “tautas ienaidniekiem” tuvoties, un vietējie varasvīri pavēlēja nošautos aprakt kaut kur purvā. Tā ne Valentīna, ne viņas māte Anna nezina, kur viņi atdusas.
Nosauc vecmātes vārdā
Annu čekisti spīdzināja, aizveda uz mežu, lai parāda, kur ir mežabrāļi, kad viņa klusēja, uzlika cilpu un gribēja pakārt. Grūtniece paģība, un viņu nepakāra, bet atkal ieslodzīja cietumā. 14. jūnijā grūtās dzemdībās šī izmocītā sieviete dzemdēja meitiņu. Kad māte atguva samaņu, viņa uzzināja, ka meita nosaukta vecmātes vārdā. Viņai iebildumu nebija, jo Latgalē Valentīna bija populārs vārds.
Līdz astoņu mēnešu vecumam meitiņu atstāja cietumā pie mātes, tad viņu piedāvāja audzināt mātes kaimiņienei, taču šī sieviete mazuli atdeva citiem cilvēkiem, bet Annai čekisti piesprieda desmit gadu Ziemeļos — Intas lēģerī.
Māti jāiepazīst no jauna
Drīz vien mazo Valentīnu paņēma mātes tante Veneranda Rudzātos, kurai pašai mājās bija pieci bērni un vīramāte, taču Valentīnu visi mīlēja. No mātes viņi saņēma divas vēstules gadā, kurās viņa neko sliktu nedrīkstēja rakstīt, un tāpēc tuvinieki domāja, ka Annai Intā ir samērā laba dzīve.
1953. gadā tante aizveda Valentīnu pie mātes uz Intu, jo viņa jau bija apžēlota un vairs nebija ieslodzītā. Mazajai Valentīnai ar māti vajadzēja iepazīties kā ar svešu cilvēku, bet sirsniņa ilgojās pēc tantes mājām Latvijā. Intā bija arī patēvs, un Valentīna ilgu laiku Annu nesauca par māti un patēvu — par tēvu. Valentīna ar savējiem Intā nodzīvoja 19 gadu un uz Latviju atbrauca jau 27 gadu vecumā. Inta ir viņas jaunības zeme. Ziemeļos Valentīna izmācījās par medicīnas māsu.
Divas jubilejas 14. jūnijā
Valentīna apprecējās, un 1966. gada 14. jūnijā — viņas pašas dzimšanas dienā — piedzima dēls Modris. Nu jau viņam pašam ir trīs bērni. Taču Valentīnas kundzes pirmā laulība nebija laimīga, tāpēc liktenis viņai lēma otru vīru — Jāzepu Pudānu, un viņu ģimenē piedzima meita Inta — Valentīna šo vārdu izvēlējās Intas pilsētas atcerei.
Un tad Valentīnas kundzes dzīve pavērsās uz labo pusi. Viņa strādāja skolā, bet tagad jau daudzus gadus ir medicīnas māsa Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļā. Arī māte dzīvo Aizkrauklē, par spīti visām ciešanām un cienījamajam vecumam Annas kundze vēl ir stipra un dzīvespriecīga.
— Sešdesmit gadu, šķiet, nav maz, taču, kad palūkojos uz savu māmuļu, saprotu, ka man vēl daudz jāpaspēj izdarīt. Sirds man vēl jauna, jo strādāju pie bērniem, tāpēc arī pati jūtos jaunāka, — saka jubilāre.
