Ar aizkrauklieti Līviju Martinovu (dzimušu Ornicāni) mani ceļi līdz šim nebija krustojušies. Šonedēļ viņa ienāca redakcijā, lai pastāstītu par savu darbu izstādi “Krāsu prieks”. Tā apskatāma Aizkraukles bibliotēkā. Pēc īsās sarunas ar Līviju sapratu, ka skopas informācijas vietā vajadzīga garāka saruna. Varbūt tā noderēs iedvesmai gan viņas gada gājuma cilvēkiem, gan jaunākiem — tiem, kuri meklē dziļumu literatūrā, mākslā un arī dzīvē. Līvija ir pierādījums teicienam, ka vecums nav šķērslis. Koša, dzīvespriecīga, brīnumu meklējot, viņa izbauda katru jaunu dienu.
Līvija uz tikšanos ierodas košā virsjakā, tādas pašas krāsas beretē, krāšņu lakatu ap kaklu. Gaumīgas rotas un kosmētika. Neredzot viņu, varētu padomāt, ka aprakstu kādu trīsdesmitgadnieci. Šogad vasarā viņai apritēja 72. “Tikai nesauciet mani par pensionāri! Cilvēks gados skan labāk,” saka Līvija.
Mammai lasīšana nepatika
— Vai Aizkraukle ir jūsu dzimtā puse?
— Mana ir Krāslava, Skaistas pagasts. 1949. gadā bijām spiesti pamest mājas un pārcelties pie paziņām Taurkalnē. Tur arī iesakņojāmies. Bēgām no izsūtīšanas. Pirms kara vecāki bija turīgi. Tēvs trīs mēnešus paspēja dienēt sarkanajā armijā. Pateicoties šim faktam un labiem kaimiņiem, uz Sibīriju neaizbraucām. Pirms izvešanas ģimene paslēpās mežā. Vēlāk, atgriežoties mājā, bijuši pārsteigti — tā bija pilnīgi tukša. Pat grīdas sedziņu vairs nebija.
Ģimenē bija arī māsa Lidija. Trešdien apritēja gads, kā viņas vairs nav šaisaulē. Māsa visu mūžu strādāja Mērsragā par tehnoloģi zivju pārstrādē. Toreiz Taurkalnē sākās jauna dzīve. Mamma Sofija bija šuvēja, tētis Pēteris ar četru klašu izglītību — kurpnieks, bet Taurkalnē iekārtojās darbā uz dzelzceļa.
— Jūs kļuvāt par skolotāju. Nejaušība vai likumsakarība?
— Bērnībā bija nabadzība — atceros, kad pirmo reizi parādījās baltmaizīte. Kopā ar tēvu vilku no purva ciņiem nopļauto zāli. Man bija 13 — 14 gadi. Atceros, kā, sienu vedot mājās, vezumi apgāzās un vajadzēja sakraut no jauna. Visu vasaru vajadzēja gādāt sienu, un tas bija gluži kā sods. Pļavas bija tālu, Reizēnos, un 4 — 5 kilometrus vajadzēja noiet kājām.
Cēlos četros rītā, gāju ganos un visu darīju viena pati. Ar riteni viena braucu mellenēs. Visus apkārtnes mežus zināju. Augām stipri, bijām spiesti tādi būt. Tā arī bija cīņa par izdzīvošanu. Visam pāri bija mana aizraušanās ar lasīšanu. Viena no spilgtākajām atmiņām — Marka Tvena romāns “Toma Sojera piedzīvojumi”. Kamēr mamma slauca govis, es pie galda lampas lasīju. Ja mani pieķēra lasām, sabāra. Kad pa logu redzēju, ka mamma atgriežas, grāmatu noslēpu zem spilvena. Vēlāk grāmatas, literatūra mani aizrāva un gribējās dalīties iespaidos par izlasīto.
Vēlme dalīties, runāt par varoņiem, ideāliem, to, kā esmu sapratusi rakstīto, aicināja mani mācīties par skolotāju un dalīties ar bērniem. Lasīšana ir liela aizraušanās arī tagad.
Lai znots brīnās!
— Bijāt krievu, ne latviešu valodas un literatūras skolotāja.
— Latgalē visi radi runāja krieviski. Taurkalnē darbojās četrgadīgā krievu skola. Tās direktors un vienīgais skolotājs bija Spekinskis. Arī Jaunjelgavā septiņgadīgā skola bija krievu. Vēlāk mācījos Jēkabpils vidusskolā un Daugavpils Pedagoģiskais institūtā — abās mācības krievu valodā. Manas specialitātes ir krievu valodas un literatūras un angļu valodas skolotāja.
— Angļu valodas zināšanas ir noderējušas?
— Ja toreiz būtu zinājusi, ka laiki tā mainīsies, ka valoda reāli būs vajadzīga! Meita jau daudzus gadus dzīvo Anglijā, un agrāk braucu uz Londonu. Man bija tāds izbrīns! Mēs mācījāmies amerikāņu, nevis britu angļu valodu, un tās ir atšķirīgas. Visu vajadzēja atcerēties, un tagad jūtu, ka zināšanas ir, tikai pietrūkst prakses. Pirmo reizi esot Anglijā, sapratu, ka cilvēki tā nerunā, kā es mācīju. Tur cilvēki runā vienkārši, neievērojot gramatiku. Tagad visus apsveikumus meitas ģimenei rakstu angliski, lai znots brīnās, saka — redz, kāda viņa gudra!
— Skolotāja vairāk nekā četrdesmit gadu. Nebija doma darīt ko citu?
— Manī ir tāds kā mazvērtības komplekss, nav vēlēšanās virzīties pa karjeras kāpnēm, kādu komandēt, būt augstā amatā. Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs ir teicis: “Es neeksistēju, lai pārveidotu pasauli. Es esmu tāpēc, lai dzīvotu savu dzīvi tā, kā justos laimīgs.” Tas atbilst arī manam uzskatam par dzīvi. Mani vienmēr vadījusi aizrautība ar lasīšanu, vajadzība pēc dalīšanās ar citiem. Tāpēc varēju stāvēt klases priekšā. Vienubrīd gan biju noskumusi. Mēs ar vīru pārlieku aizrāvāmies ar detektīvromāniem. Tie ir labi, dinamisks sižets, bet pēc izlasīšanas bija nepatīkama sajūta, ka nekas nav iegūts. Jau šķita, ka gals klāt, vairs nebūs, ko lasīt. Bet atradu grāmatas par ebreju nācijas problēmām, tagad lasu Zahara Priļepina grāmatu “Iemītnieks” (“Обитель”).
— Kā jūs izvērtējat grāmatas, kuras vērts lasīt?
— Priecājos, ka man ir šī sapratne atšķirt skaistu, labu tekstu no tāda, kurš vispār nav rokā ņemams. Krievu valodā ir vārds “чтиво” — tekstu, kuru izlasi un tūlīt aizmirsti, kuru nekad vairs rokās nepaņemsi. Citiem tā ir grāmata, kuru lasīt autobusā, lai aizpildītu laiku. Tāpēc priecājos, ka neesmu pazudusi lasīšanā, ka varu atšķirt labo no kaut kāda mēsla, ka palika gaume.
— Ikdienā nākas izmantot sabiedrisko transportu, un novēroju, ka vakaros autobusā vairs nedeg gaismiņas virs sēdekļiem un es nevaru lasīt grāmatu. Pārējie pasažieri ‘‘sēž telefonos’’, un viņiem tas nav aktuāli.
— Jūtu trulums. Cilvēka intelektuālajā dzīvē tā ir katastrofa. Vārds dod pārdzīvojumu. Ja cilvēkam nav ne negatīva, ne pozitīva pārdzīvojuma, viņš kļūst kā mehānisms — vienaldzīga būtne. Vārds veido bagātu jūtu pasauli. Iemāca viņu mīlēt, analizēt, novērtēt, secināt. Vārdā rodas ideāls.
— Vārdu kombinācijā.
— Protams. Es tagad runāju par “vārdu” — “о слове’’. Vārdu kombinācijā viens no izsmalcinātākajiem meistariem ir Ivans Buņins. Kas padara tekstu skaistu? Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Buņinam ir darbs, kurā viņš apraksta zirga acis naktī, un tās ir violetas. Cik ko tādu ir redzējuši? Viņš redzēja un ar šādiem vārdiem mums rada izbrīnu. Nesen lasīju par kādu teātra dekoratoru. Viņš teica — ja ar savu darbu raisu skatītājā izbrīnu, esmu laimīgs. Lasot Priļepinu, viņa valodā ir tik daudz šo izbrīna brīžu. Domāju, ka lasīšu grāmatu vēlreiz un konspektēšu.
— Tas arī atšķir labu darbu no sēnalām.
— Svarīga ir valodas bagātība. Var vienkāršiem vārdiem aprakstīt ziedu, bet var to izdarīt mākslinieciski skaisti. Hiperbolas, metaforas, epiteti — tos jāprot lietot. Es saviem skolēniem mēdzu lasīt dzeju, un kopīgi to analizējām. Dažkārt viņi bija pārsteigti par lakonismu valodā, un dzejoli skatījām pilnīgi citām acīm.
— Manuprāt, jūs noteikti varētu būt iedvesmas avots daudziem saviem vienaudžiem — kā būt laimīgam.
— Grēks būtu žēloties, teikt, ka esmu nelaimīga. Man patīk pasmieties par sevi — pašironija. Labāk pasmieties par sevi, nekā nonākt situācijā, kad kāds smiesies par tevi. Tas ir viens no dzīves likumiem. Arī skolēnu priekšā nekautrējos atzīt savas kļūdas, piemēram, kad neatcerējos visu bērnu vārdus. Varbūt to var saukt par manu novirzienu. Citiem varbūt ir grūti sadzīvot ar cilvēku, kuram ir novirzieni. Vīrs beigu beigās pārņem to, kas man patīk, arī manas gleznas sāk novērtēt, lai gan sākumā teica — es no tā neko nesaprotu.
— Jūs noteikti neesat no tiem, kas sēž un gaužas par laiku, kas pagājis, un tas bija vislabākais.
— Mans tēvs vēl ilgi gaidīja, kad Latviju atbrīvos no komunistiem. Māte gan ātri pārslēdzās — jauna iekārta, jādzīvo tā, kā ir. Es arī tā domāju. Dzīvē nekā stabila nav. Diemžēl vai labi, bet viss ir kustībā — arī dzelzs pārklājas ar rūsu. Kustība dod progresu. Kustība prasa lielu piepūli, bet citādi nevar. Cilvēkam noteikti jākustas. Ne tikai fiziski, bet arī prātā. Es lepojos ar to, ka mana jaunība saistīta ar darbu, ar zemi. Viena no gleznām ir ar uzartu zemi. Man šis darbs ļoti patīk. Tajā zeme atpūšas. Tā ir palīdzējusi cilvēkam, atdevusi tam, ko varēja. Ir uzarta un atpūšas. Nāks pavasaris un atkal kalpos cilvēkam. No zemes arī es esmu nākusi.
— Kāds ir jūsu mērķis?
— Lai man būtu interesanti dzīvē, lai man būtu mirkļi, par kuriem brīnīties — o, es to varu, un tas ir skaisti! Līdzīgi kā Gētes “Faustā” par mirkli — “Tu esi skaists! Jel kavējies! Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi, ne mūžos nevar izgaisties.”
Varētu iemācīties šahu
— Iepriekš teicāt, ka ikdienā daudz izmantojat datoru. Tas arī nav ierasti cilvēkiem jūsu gados.
— Datorā nomaksāju visus rēķinus, sēžu “Одноклассники”, lasu ziņas, aprakstus par zālēm, slimībām, meklēju citātus, apskatu pilsētas, noskaidroju autobusa, vilciena kustību sarakstus. Datoru apguvu pašmācībā. Sākums bija fotografēšana, kad bildes vajadzēja ielikt datorā. Palīdzēja kaimiņu puikas, tad mazdēls sarakstīja uz lapiņas visus soļus. Ja bieži to dari, paliek atmiņā. Tagad arī vīrs apsēdās pie datora. Nesen man radās doma — gribu iemācīties spēlēt šahu. Ja blakus būtu kāds meistars, kas pamācītu, noteikti neatteiktos. Labprāt darītu kaut ko saistītu ar dizainu. Patīk viss, kas gatavots no koka. Apskatu tā, ka gandrīz pie deguna pielieku. Laikam tāpēc, ka skolā darbmācības stundās adīšanas vietā meitenēm mācīja no koka un dzelžiem izgatavot dažādus priekšmetus.
— Jūs joprojām esat sievišķīgi eleganta. Daudzi, īpaši sirmā vecumā, savai ārienei pārstāj pievērst uzmanību.
— Par to man arī jāpateicas mammai. Arī zemes cilvēks, bet, kad gāja sabiedrībā, vienmēr apģērbās spoguļa priekšā un, kā jau šuvēja būdama, novērtēja savu ārieni. Acīmredzot no mammas manī mākslinieces līnija. Viņai arī vajadzēja vērtēt, domāt, kā saskaņot audumus, krāsas, piegriezumu. Bet komplimenti mani ļoti mulsina. Nobeigumā gribu nocitēt Dostojevski: “Pajautājiet, kā viņi visi līdz beidzamajam izprot laimi. Ak, esiet pārliecināti, ka Kolumbs bija laimīgs nevis tad, kad atklāja Ameriku, bet tad, kad taisījās to atklāt. Visaugstākais viņa laimes brīdis bija pirms atklāšanas, kad sadumpojušies kuģa ļaudis izmisumā gandrīz pagrieza kuģi atpakaļ uz Eiropu…” Galvenais — lielākā laime ir nemitīgā un mūžīgā dziņā kaut ko pasaulē atklāt. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1946. gada 30. jūnijā.
◆ Studējusi Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
◆ Strādājusi par krievu literatūras skolotāju Ugālē, Aizkraukles novada ģimnāzijā un Aizkraukles vakarskolā.
◆ Meita Inna, viens mazbērns.
◆ Aizrauj grāmatas, fotografēšana, gleznošana.
