Rīt ir Māras diena, dažkārt dēvēta arī par pavasara atmodas dienu. Diemžēl jau 60 gadu Latvijā tā ir arī sēru diena — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Atceros, kad mācījos skolā, vēstures grāmatā par šo notikumu bija tikai dažas rindiņas, no kurām es toreiz sapratu — uz Sibīriju aizveda pretpadomju elementus un kulakus, valsts ienaidniekus. Taču mani vecāki iebilda, viņi stāstīja, ko citu — tā bijusi necilvēcīga vardarbība pret nevainīgiem cilvēkiem. Lai gan mūsu ģimene deportācijās necieta, vecāki stāstīja par saviem kaimiņiem, paziņām — strādīgiem cilvēkiem, kurus izveda, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus. Toreiz es domāju, ka mani vecāki neko nesaprot no politikas, jo viņi nav gājuši augstās skolās, tāpēc arī aizstāv tautas ienaidniekus. Kad studēju universitātē un atmodas idejas vēl tikai virmoja gaisā, kāds pasniedzējs mani pārsteidza ar savu viedokli: ”Neticiet tai Latvijas vēsturei, ko jums līdz šim mācīja, tie ir meli!”. Es nodomāju — viņš nav pie pilna prāta. Bet, kad pirms 20 gadiem nokrita melu priekškars idealizētajai padomju dzīvei, biju šokā — tas taču ar prātu nav aptverams, kā mēs, latvieši, esam nīcināti un apsmieti. Latvijas demogrāfijas eksperti ir aplēsuši, ka padomju okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis zaudējumus 10 miljonu cilvēkgadu apmērā — aprēķinot katra deportētā cilvēka nostrādāto stundu skaita Sibīrijā un citviet izsūtījumā, nodzīvoto laiku, nodarīto kaitējumu veselībai, ietekmi uz dzimstību un citus faktorus.
1949. gada 25. martā no Latvijas izveda vairāk nekā 43 tūkstošus cilvēku, 29 procenti no viņiem bija bērni, 44 procenti — sievietes un tikai 27 procenti — vīrieši.
Pēc Okupācijas muzeja datiem, Padomju gulagos bojā gājuši ap 53 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.Ja cilvēks ko tādu nav izjutis, viņam grūti saprast, kā tas ir — būt kā kokam, kurš izrauts ar visām saknēm un aizvests svešumā. Varbūt tāpēc cilvēki, kuri to piedzīvojuši, šodien nevaimanā par grūtajiem laikiem, jo viņiem pati lielākā vērtība ir laime dzīvot savā zemē.
