Visi aizvadītā gada nogales un arī jaunā gada pirmo dienu notikumi liek apstāties un daudz ko pārvērtēt.
Visi aizvadītā gada nogales un arī jaunā gada pirmo dienu notikumi liek apstāties un daudz ko pārvērtēt.
Vispirms ikvienam no mums jāpadomā, kā mēs izturamies pret saviem līdzcilvēkiem, lai kurā zemeslodes daļā viņi dzīvotu. Just līdzi, palīdzēt vai vienkārši padomāt par to, kā jūtas cilvēki pie Indijas okeāna. Nevajag domāt, ka uz mani tas neattiecas un te nekas tāds nevar notikt. Daba jau sen brīdina, sūtot zemestrīces, vēju ar orkāna spēku. Mēs neesam gatavi atvairīt vai pārciest dabas untumus.
Vai nav interesants aicinājums, dzirdot sirēnas skaņas, ieslēgt televizoru vai radio? Kā to lai izdara, ja nav elektrības? Domājot par šīm dabas norisēm, prātā nāk rakstnieka Turgeņeva teiktais: “Daba nav templis, bet darbnīca, kurā cilvēks strādā.” Pastrādāts vareni — izzudušas vairākas putnu un zvēru sugas, augi un koki. Vai nav laiks apstāties un padomāt par
nākamajām paaudzēm?
Piedaloties tiesas sēdēs, kurās izskata krimināllietas, secinu, ka bieži vien apsūdzētajam nav bijusi svēta ne paša dzīvība, ne tuvinieki un paziņas. Viss pakļauts atkarībai — alkohols, narkotikas, dažkārt arī datorspēles un kazino. Cilvēks vairs nespēj sevi kontrolēt, strādāt un atpūsties. Visbeidzot viņš nonāk tik lielā atkarībā, ka pats saviem spēkiem vairs nespēj izkļūt no dziļā purva, bet varbūt arī negrib.
Acīmredzot mēs neesam iemācījušies valdīt pār savām emocijām, atbrīvoties no tām. Tās ir dusmas. Obligāti jāvicina dūres un jāsit, ja galvā ir daudz promiļu, vai jādrāžas ar automašīnu milzīgā ātrumā. Skaitļi par upuriem ir bezkaislīgi. Kurp ejam?Vai ar sodiem vien kaut kas būs panākts?
Domāju, pašiem cilvēkiem jāmaina sava attieksme citam pret citu, jādomā par to, ka cilvēka dzīve nav pārāk gara, tāpēc lietderīgi jāizmanto katrs atvēlētais gads. Diemžēl dabas likums visiem vienāds — novecošana, spēku izsīkums, aiziešana nebūtībā. Kāpēc gan šo neilgo laika sprīdi piesārņot ar nelietību, skaudību, necieņu pret otru cilvēku?
Mēs arvien vēl gaidām, ka cits nāks un izdarīs mūsu vietā — izslaucīs piemēsloto kāpņutelpu, kārtīgi aizvērs durvis, nodzēsīs elektrību. Ja kāds to arī izdara, pārējie uzskata, ka tūlīt var piemēslot un piebradāt atkal. Tad sākas sūdzības, ka mūsu kāpņutelpas ir netīras vai elektrība nedeg.
Neceru, protams, ka pēc uzrakstītā kaut kas tūlīt mainīsies, bet varbūt kaut viens sāks domāt un kaut ko darīt. Kaut nu tā būtu!
Silvija Palcmane Aizkrauklē
