Savulaik vienā no humora raidījumiem vienmēr bija arī kāds sižetiņš, kurā bija “pavilkti uz zoba” mūsu kaimiņi igauņi.
Savulaik vienā no humora raidījumiem vienmēr bija arī kāds sižetiņš, kurā bija “pavilkti uz zoba” mūsu kaimiņi igauņi. Nu galīgi “neaptēsti”. Prātā palikušas nesen lasītas anekdotes: “90 procentu cilvēka ķermeņa sastāv no šķidruma. Igaunim 90% ķermeņa sastāv no bremžu šķidruma”; “Igauņi radījuši jaunu suņu sugu “Igauņu dzinējsuns”. Šī suga speciāli radīta ievainotu gliemežu un bruņurupuču ķeršanai.”
Bet kā tad ir patiesībā? Vai patiešām mūsu kaimiņi ir tik kūtri, “neaptēsti” un tūļīgi, kādus mēs, latvieši, viņus bieži vien attēlojam?
Salīdzināsim mūsu valstu veikumu pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Diemžēl rezultāti daudzās sfērās neliecina mums par labu. Piemēram, vēl 1993. gadā vidējais algu līmenis Latvijā bija par 3,9% augstāks nekā Igaunijā, bet tagad mūsu kaimiņi panākuši tādu paātrinājumu, ka viņiem algas jau ir par 40% lielākas nekā Latvijā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu ārzemēs ir vairāk nekā igauņu. Līdz 2001. gadam pensijas Latvijā bija lielākas, bet nu igauņi atkal ir priekšā — 2005. gadā igauņiem tās bija jau par 20% lielākas.
Īpaši aktīvi igauņi ir jaunu tehnoloģiju apgūšanā. 2004. gadā, rēķinot uz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, Igaunijā bija 5122 interneta lietotāji, Latvijā — 3543. Jau vairākus gadus kā par debesu brīnumu runājam par elektroniskā paraksta ieviešanu. Izrādās, Igaunijā e–paraksts ieviests jau 2000. gadā.
Rihards Muciņš, Latvijas vēstnieks Igaunijā, uzskata: “Mēs nedrīkstam skaust Igauniju, bet mums ir jāanalizē, ko varam darīt, lai veicinātu mūsu valsts attīstību un dzīves līmeņa uzlabošanos.” (“Republika.lv”)
Tā vien šķiet, ka jāsāk anekdotes sacerēt pašiem par sevi. Igaunijas tūļības laiks pagājis.
