Klausoties Latvijas Pirmās partijas 6. kongresa dalībnieku un viesu runās, radās sajūta, ka Latviešu biedrības namā notiek publiskās runas konkurss — kurš skaļāk, izteiksmīgāk un radošāk runās, to sadzirdēs un vairāk atbalstīs.
Klausoties Latvijas Pirmās partijas (LPP) 6. kongresa dalībnieku un viesu runās, radās sajūta, ka Latviešu biedrības namā notiek publiskās runas konkurss — kurš skaļāk, izteiksmīgāk un radošāk runās, to sadzirdēs un vairāk atbalstīs.
Partijas priekšsēdētāja Aināra Šlesera varenība un dižošanās vārdos sen zināma. Arī šoreiz viņš nelika vilties. Šlesers kongresa dalībniekiem izklāstīja savus grandiozos plānus — izveidot Latvijā vienu spēcīgu centrisku partiju, kas būtu balstīta uz ģimenes vērtībām un sabiedrības vienotību. Par jaunās centriskās partijas kodolu būtu jākļūst LPP, partijai “Latvijas ceļš” un četru reģionālo partiju apvienībai. Šai partijai, viņaprāt, būtu jābūt “lielai un ietekmīgai” ar vismaz 10 tūkstošiem biedru. Pašreiz gan LPP ir tikai 2400 biedru.
Kā īlens no maisa lien ārā Šlesera ambīcijas nākotnē pretendēt uz kaut ko vairāk kā partijas priekšsēža gods. Mērķa labad viņš gatavs likt lietā visus “ieročus”, pašvaldību vēlēšanās tiesības balsot solot arī nepilsoņiem. Veiksmes gadījumā tad vadību nomainīs ne tikai lidostai vien…
Domājot, kā likt sevī ieklausīties, arī Ministru prezidents Aigars Kalvītis LPP kongresā lika lietā visu savu radošo iztēli, izstāstot pasaku par trim tēvadēliem. Trīs tēvadēlus salīdzinot ar politiskajiem spēkiem — “Jauno laiku”, Tautas partiju un LPP, Ministru prezidenta pasaka “apskaidroja” pat vistumšākos prātus, kurš īsti ir saimnieks “zemesgabalā”. Neņemoties
spriest, kurš otrais, kurš trešais tēvadēls, Kalvītis jau sācis “rakstīt” vēsturi, pasludinot Tautas partiju kā vienīgo, kura rīkojas prātīgi.
Šķiet, vienīgais veids, kā triumfēt politikā, ir atrast pēc iespējas daudzveidīgākus un arvien jaunus paņēmienus, lai “ieknābtu” politiskajiem pretiniekiem. Ko no tā visa iegūstam mēs, vēlētāji? Vai uzlabot dzīves apstākļus šodien, lai nevajadzētu pamest dzimteni, ir pārāk daudz prasīts? Un cik daudz vēl ir tādu, kuri tic pasakām?
