“Par skolotāju nevar strādāt kurš katrs. Ja cilvēks nespēj pilnībā ziedoties darbam, ja viņam nav augstas atbildības izjūtas un pacietības, tad viņam skolā nav, ko darīt. Tas ir velti izšķiests laiks,” domā Mārtiņš Leitis, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas sporta skolotājs. Šis ir viņa otrais mācību gads kā skolotājam skolā, kurā pats mācījies līdz 8. klasei.
Evita Apiņa
Pieņem izaicinājumu
Pēc 8. klases Mārtiņš mācības turpināja Murjāņu sporta ģimnāzijā. Šobrīd viņš ir otrā kursa students Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur studē sporta zinātni. Pēc augstskolas absolvēšanas būs sporta skolotājs un galvenais treneris handbolā.
Vēl pagājušā gada augustā Mārtiņš nevarēja iedomāties, ka strādās skolā par skolotāju. Domas bija dažādas — turpināt studijas, braukt trenēties, bet ļoti gribējies nostāties uz savām kājām, kļūt patstāvīgam, un to var izdarīt, atrodot darbu. Tieši tobrīd viņu uzrunāja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš, aicinot strādāt skolā, jo meklēja sporta skolotāju. “Prātoju, ka, pieņemot šo piedāvājumu, neko nezaudēšu, tikai iegūšu — izmēģināšu savus spēkus šajā profesijā. Turklāt, ja nekas neizdotos, jebkurā brīdī varētu iet prom. Ar bērniem strādāt man patīk, un viens no noteicošajiem faktoriem bija arī tas, ka skrīverieši ir aizrautīgi handbola spēlētāji. Šī ir lieliska vieta, kur savas augstskolā iegūtās zināšanas handbolā izmantot dzīvē,” stāsta Mārtiņš.
Stundās ir prasīgs
Atgriešanās skolā nu jau kā skolotājam sākumā šķitusi dīvaina, jo pie saviem skolotājiem Mārtiņš ieradies jau kā jaunais kolēģis. “Atceros pirmo tikšanos ar kolēģiem skolas sēžu zālē. Biju diezgan uztraucies, kā mani pieņems, vai varēsim sadarboties. Bet viss bija kārtībā, nebija nekādu grūtību, no skolotājiem jutu lielu atbalstu un prieku, ka esmu te. Ja vajag padomu, kolēģi arī šodien dalās pieredzē. Pagājušā mācību gada sākumā mana bijusī klases audzinātāja Dzintra Znotiņa uzdāvināja manus vecos domrakstus. Tas bija ļoti patīkams pār-
steigums,” atceras skolotājs.
Mārtiņš sporta stundas vada visu vecumu skolēniem — sākot no pirmklasniekiem un beidzot ar 12. klases audzēkņiem. Skolotājs teic: katram vecumam stundās vajadzīga atšķirīga pieeja — ar mazajiem vajagot būt “pa draugam”, jo skola un visa apkārtējā vide viņiem vēl jauna, vēl ir uztraukums un neziņa. Mazos nedrīkst sabiedēt. Ar lielajiem gan esot stingrāks: “Draudzīgas attiecības var būt pēc stundām, jo ar daļu vidusskolēnu esam vienaudži, bet stundās esmu prasīgs.”
Jūtas savā lauciņā
Vai viegli būt skolotājam, turklāt tik jaunam? Mārtiņš atbild, ka darbs nav viegls, bet interesants, jo katra diena ir citāda, arvien notiek kas jauns. “Pēc trim nedēļām, ko pavadu augstskolā, kamēr rit sesija, atgriežoties skolā, uzreiz ir tāds vilnis, pilnīgi cita vide, bērni visapkārt un virmo emocijas. Tas dzīvi padara interesantu, piepildītu. Pirmais gads skolā bija uztraukumu pilns, vairāk domāju, vai tikšu ar visu galā, slodze bija arī augstskolā. Šobrīd jau jūtos kā savā lauciņā,” atklāj Mārtiņš.
Viņam ir arī ieceres saistībā ar sportu Skrīveros, taču tas nav vienam padarāms. Vajadzīgs apkārtējo atbalsts, palīdzība, jāpiesaista finansējums, lai idejas izdotos īstenot dzīvē.
Par nākotnes plāniem Mārtiņš saka, ka nākamie trīs gadi, kamēr beigs augstskolu, noteikti paies, strādājot Skrīveros un paralēli studējot Rīgā: “Svarīgākais, kas jāprot labam skolotājam, — ieinteresēt bērnus savā priekšmetā, lai nebūtu neviena, kurš teiktu, ka sports ir viņa “nemīļākā” stunda. Redzu, ka ir daudz bērnu, kuri nav par sevi pārliecināti, viņi vēl ierāvušies sevī un domā, ka viņiem neizdosies. Bet noteikti ir kaut kas, kas katram izdodas vislabāk!” ◆
