Vai nebūtu laiks sacelties pret to, ko dara veselības ministre, veselības aprūpes jautājumus, risinot? Kāpēc netiek vairs domāts par medicīnas un ārstniecības uzlabošanu ārpus Rīgas, centrējot līdzekļus tikai lielākajām slimnīcām? Laukos, saņemot minimālo algu, diezin vai varēsim atļauties ārstēties, tāpēc cilvēki baidās iet pie ārsta, ielaižot slimības, un tikai tad, kad vairs nevar paiet, nokļūst slimnīcā. Tad ārstēšana jau ir sarežģītāka un dārgāka.
Solīja kvalitatīvāku aprūpi, bet mēs saņemam to pašu, bet jau par daudz lielākām naudiņām. Pie tam uz Jēkabpili brauc kā pacienti, tā arī mūsu pašu Aizkraukles dakterīši, piemēram, Bruzgule, Balodis, arī Vizulis. Es uzskatu, ka nepieciešams pieprasīt papildu finansējumu pamata stacionārās palīdzības nodrošināšanai tepat Aizkraukles medicīnas centrā, dodot mūsu ārstiem iespēju praktizēt uz vietas. Kaut kāda maksas medicīnas sistēma jau ir, bet vai tāpēc mūsu dakteri vairs neprot izgriezt aklo zarnu, mandeles vai salikt kopā kaulus? Tāpēc es aicinu vietējos iedzīvotājus pieprasīt medicīnisko pa-
līdzību vietējā slimnīcā, nevis Jēkab-
pilī, jo viss maksā naudu: ārst-
niecības izdevumi, ceļa izdevumi, un ne visus sirgstošos var apmeklēt arī tuvinieki. Turklāt pašiem slimniekiem tur nav iespējas nopirkt elementāras higiēnas preces vai pārtiku, jo ar slimnīcas pliekano ēdienu ilgi neizdzīvosi. Jēkabpils slimnīcā ir tikai viena kafejnīca, kura atbilst vien ieskrietuves līmenim.
Domāju, ir laiks atgriezties pie normālas medicīniskās palīdzības vietējās slimnīcās vai arī, ja tā ir Jēkabpils slimnīca, tad lai valsts rada normālu infrastruktūru, nodrošinot produktu un higiēnas preču iegādi.
Arī tā komisiju sistēma, uzskatu, sen ir jāmaina, jo visur ir tāda attieksme: samaksā naudu un dabūsi zīmogu, bet uz pašu pacientu īpaši nemaz nepaskatās. Tā ir ar veselības obligāto pārbaudi darbā un arī ar šoferīšu izziņām. Samaksā 15 eiro, un par šo naudu tu nopērc zīmogu.
Tā ka, mīļie, es domāju, nav jāgāž valdība, bet jāmaina veselības aprūpes sistēma. Slims cilvēks ir jāārstē, ja ir tāda nepieciešamība, nevis ģimenes ārsts sūta uz slimnīcu, bet tur nav vietas, laika, naudas un laikam arī vēlēšanās ārstēt, jo vienkāršāk jau ir nogrūst vecu un slimu cilvēku pansionātā…
Ir pienācis laiks mediķiem prasīt normālu atalgojumu, bet mums (pacientiem, nodokļu maksātājiem, nemaksātājiem) kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.
Un interesanti, kā ministri prot saslimt tieši tad, kad jārisina problēmas? Tā bija ar Ķīli, tagad ar Circeni. Un kas tā par slimību, ka jau iepriekš zina — līdz vēlēšanām vesela nekļūs?
