“Jau dažus gadus manam statusam ir teju tāds pats nosaukums kā skaistajām raibu raibajām puķītēm — atraitne,” tā savu stāstu sāk Edīte.
Eva Skalbe
““Viss būs labi!”, “Dzīve turpinās” — kā es ienīstu šos un līdzīgus teicienus, ko pēdējos gados dzirdu jo bieži. Tik tikko valdos, lai teicējam nepateiktu ko rupju. Taču cilvēki jau nav vainīgi manā nelaimē. Tam, kas to pats nav piedzīvojis, nesaprast, ka nekas vairs nebūs labi un kalendārā viens datums nomaina citu, taču laiks gluži kā apstājies. Intuitīvi ej uz darbu, veikalu, gatavo ēdienu, stādi dārzu, tīri māju, bet vienā brīdī attopies, ka pietrūkst kaut kā gan emocionāli, gan fiziski.
Pirmā mīlestība neaizmirst
“Cik ilgi vēl domā būt viena? Varbūt jau pietiek sērot? Rihardu vairs neatgūt,” šādi kārtējo reizi mūsu tikšanos sāka mana draudzene kopš skolas gadiem Ginta. “Bērni izaugs, aizies, tu pavisam būsi viena. Es pirms nedēļas satiku Edgaru, viņš par tevi apjautājās. Kas jums toreiz notika?” “Tas bija tik sen, ka vairs neatceros,” it kā starp citu attraucu. Edgars bija mana pirmā mīlestība. Divus gadus draudzējāmies, domājām par kopīgu nākotni. Abu vecāki priecājās, iespējams, māmiņām jau ausīs dunēja kāzu zvani, taču es biju tā, kas mūsu attiecībām pielika treknu punktu, jo savu izredzēto šad tad pieķēru citas dāmas sabiedrībā. Un reiz tas man apnika.
Ak, Ginta, nodomāju, ja vien tu zinātu, ka Edgars mani “draugos” “gana” gandrīz tikpat ilgi, cik Riharda vairs nav.
Programmas nevajag
Toreiz vēl visu uztvēru jūtīgāk, pat gribēju viņam nobloķēt piekļuvi manam profilam. Edgars gribētu būt ar mani kopā, bet nepavisam. Šad tad slepeni satikties, lai izbaudītu manu tuvumu. Nācās vien aizsūtīt uz upes viņo krastu vijolītes palasīt, bet tā viņš arī nebija ar mieru. Tad bija piedāvājums atlikušos dzīves gadus “skaisti draudzēties”. Man vien jāierosina, kā mēs to varētu darīt. Es, protams, gribēju uzzināt arī viņa viedokli šajā jautājumā, taču viņam gada laikā tā arī neviena ideja nav radusies. Un man arī ne. Man ir labas draudzenes un arī draugi, ar kuriem skaista draudzība ilgst jau daudzus gadus, un programma, kā to darīt, nav vajadzīga, jo draudzība vienkārši ir.
“Malku skaldīt protu”
Taču labā būtne Ginta ir padomājusi par visu. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Piekrītu. Dvīņiem Rojam un Remam ir 22 gadi. Zinu, ka viņiem joprojām ir smagi, grūti. Esterei ir 10 gadu. Arī viņai pietrūkst tēta. Par laimi, viņiem vēl ir vectēvi, ar kuriem brīnišķīgi saprotas. Nu negribētu viņi, lai pēkšņi mājās uzrastos vēl kāds un sāktu viņus regulēt un veidot pēc sava ģīmja un līdzības. Galvassāpju gadījumā ibumetīnu, iespējams, var aizstāt ar analgīnu, taču vienu cilvēku nevar tā vienkārši nomainīt cits. Arī es kāda vīrieša dēļ negribētu sabojāt attiecības ar bērniem.
Kad bērni aizies, kā es tikšu galā ar mājas darbiem, Ginta nerimstas. Puikas malku sazāģēs, sakraus. Arī es pati protu gan cirvi, gan “huskvarnu” cilāt, man pat patīk šie darbi. Labprātāk malku skaldu, kā nezāles ravēju. Dēli uzraks arī dārzu, nopļaus mauriņu, tapetes pārlīmēs, un draudzeni pārliecinu, ka tādēļ vien man vīra amatam konkurss nav jāizsludina.
Romāns nesākas
Tā nu Ginta, dzerdama kafiju un klāt piekozdama pašceptās vafeles, starp runām par bērniem, vīriešiem, skolotājām un kaimiņiem, alkst manas atklātības jautājumā par TO pašu. Vai šajā laikā, kopš esmu viena, našķojos tikai ar dārza vai veikala āboliem, vai gadījies iekosties arī kādā citā? Te nu man draudzeni nācās teju vai apbēdināt, jo nobaudu vien pašas dārzā izaugušos, bet TAM vēl nav gadījies atrast skaistu, nobriedušu un tārpu nesabojātu ābolu. Naivi cerēju, ka ar to Gintai pietiks. Kur nu! Vai tad tiešām par mani, brīvu un valdzinošu sievieti, neviens stiprā dzimuma pārstāvis nav izrādījis interesi? Ko tur liegties, ir jau, ir. Kāpēc tad es klusēju kā partizāns? Nav jau, ar ko palielīties. Vai man grūti atklāt, kurš tas bija? Ginta tā tīkoja uzzināt tā lieliskā vīrieša vārdu, ka sāka dīkt kā bērns pēc iekārotās rotaļlietas. Tas bija neviens cits kā kaimiņu Jānis, autoservisa īpašnieks. Vēl arī kāds jauneklis. Ginta gandrīz aizrijās ar kafiju.
Jānis mani uzrunāja, jo it kā manai mašīnai sadzirdējis dīvainu klaudzoņu, piedāvājās salabot, lai es atdzenot autiņu uz servisu. Es gan pabrīnījos, taču paklausīju. Meistars labāk zina! Tās pašas dienas vēlā vakarā Jānis mašīnu atgādāja mājās. Bija vasara, un siltajā gadalaikā retais reizē ar vistām pie miera dodas. Kaimiņš gari un plaši izklāstīja, kas braucamajam kaiš, es piekrītoši māju ar galvu, maz no tā visa sapratu. Pa ķērienam turēju naudasmaku, lai samaksātu, taču viņš ne cenu nosauca, nedz arī mājās steidzās. Runāja par to un šo, beidzot tā arī pateica, ka palikšot pie manis. Vai tad es tiešām neko nesaprotot? Esot ieķēries manī kā pusaugu puika, pat pašam no sevis kauns. Labi, ka sēdēju. Un sieva? Laikam jau bija aizmirsis par viņas eksistenci. Brīdi valdīja klusums. Vajagot sagatavot, to tik ātri nevarot izdarīt un tā tālāk. Tāpat skaidrs, ka puikam sagribējās nelielas pārmaiņas, lai pēc tam ar jaunu sparu mestos sievas apskāvienos. Kaimiņu Jankam ieteicu aitas cirpšanai pameklēt citā kūtī. Tā romāns beidzās, nemaz nesācies.
Nekad nesaki “nekad”
Ar jaunekli iepazinos seminārā. Mums izveidojās labs kontakts, interesantās sarunās pavadījām brīvo laiku, un tas arī viss. Varbūt citos apstākļos arī kas būtu iznācis. Nekādas spēlītes man nebija prātā, šķīrāmies ļoti sirsnīgi un joprojām šad tad pačatojam “draugos”.
Ginta brītiņu klusēja, tomēr alka zināt, vai tiešām nevienam vīrietim nav nekādu cerību? Nekad nesaki “nekad”. Lai arī kopš traģēdijas pagājuši daži gadi, sāpes vēl joprojām plosa. Nezinu, vai tās kādreiz aprims. Var jau būt, ka sakārosies tā grēka ābolīša, kas būs nogatavojies, salds un sulīgs, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem grimtu mirkļa atvarā. Lai mazajā ciematā nevienam par to nebūtu ne jausmas, jo, gluži kā tai dziesmā, mums skats būs tīrs un nevainīgs. Bet orhidejas uz palodzes neko nesapratīs.” ◆
