Kas tur sevišķs? Varbūt būs mazliet biezāks, glītāk nodrukāts, nenokavēsies un tajā varēs ieskatīties jau no rīta pirms aiziešanas uz darbu, varbūt…
Kas tur sevišķs? Varbūt būs mazliet biezāks, glītāk nodrukāts, nenokavēsies un tajā varēs ieskatīties jau no rīta pirms aiziešanas uz darbu, varbūt… Nē, nekas tamlīdzīgs! Dienvidslāvu žurnāls “Savremenna Technika” paredz, ka 2000. gadā laikraksts būs plaukstas lieluma plastmasas kārbiņa, kuras vidū neliels caurumiņš, caur kuru var redzēt spolītei uztītu ļoti tievu stieplīti. Arī stieplīte gatavota no plastmasas un ir tik tieva, ka nelielā kārbiņā ietīts vairāk nekā 300 metru.
Nopircis šo “laikrakstu”, cilvēks nemeklēs vis savas acenes, bet speciālu aparātu, kurā ieliks kārbiņu. Ar pogu iedarbinās mehānismu un tad uzzinās “pēdējās ziņas”. Aparātā augšējā daļā būs ekrāns, bet zemāk dažādu krāsu pogas, kas katra atbildīs laikraksta nodaļai — ievadrakstam sava poga, republikas dzīvei sava, ārzemju ziņām sava, sludinājumiem atkal sava… Uz ekrāna parādīsies visu šo notikumu attēlojums, bet skaļrunī atskanēs komentāri. Tātad būs kaut kas līdzīgs kinohronikai, tikai ar to atšķirību, ka par jaunākajiem notikumiem varēs uzzināt tūlīt, nevis pēc pāris mēnešiem, kā to mēdz praktizēt Rīgas televīzijas studija, demonstrējot mēnesi pēc festivāla tādas kinohronikas, kuras uzņemtas mēnesi pirms šī notikuma…
(“Zvaigzne”, 1957. gads)