Līdz 20. oktobrim Rīgā notiek sabiedriskā apspriešana par akustiskās koncertzāles celtniecību uz AB dambja, kurā iedzīvotāji var izteikt savu viedokli.
Līdz 20. oktobrim Rīgā notiek sabiedriskā apspriešana par akustiskās koncertzāles celtniecību uz AB dambja, kurā iedzīvotāji var izteikt savu viedokli. Tā kā šī objekta celtniecība saistīta ar visas Latvijas kultūras aktivitātēm un pēc koncertzāles būvniecības idejas autoru domām tā kļūs par iecienītu pulcēšanās vietu iedvesmas meklētājiem — pilsētas viesiem, uzmanību tai pievērsuši arī cilvēki laukos.
Koncertzāles būvniecības ieceres mērķis ir iekļaut Rīgu starptautiskajā apritē kā mūsdienīgu kultūrpilsētu ar jaunu atpazīstamības zīmi, kas veidota ar laikmetīgas arhitektūras palīdzību. Projekta autori arhitektu birojs “Sīlis, Zābers un Kļava” savu ideju sauc par elegantu akcentu galvaspilsētas vidē un simbolu kultūras vērtību renesansei Latvijā.
Daudzi gan šo ieceri salīdzina ar akmeņogļu kravas kuģi Daugavā. Un viņus nepārliecina arguments par harmonisku un organisku iekļaušanos apkārtējā vidē. Vēlamies būt supermoderni, neatpalikt no pasaules lielvalstīm, uzņemamies realizēt lielus un vērienīgus projektus ar grūti saprotamām aprisēm.
Var jau pārmest, ka lauku ļaudis neko nesaprot no laikmetīgās arhitektūras, taču, manuprāt, Latvijā pēdējā laikā vērojama tendence padarīt vienkāršas lietas grūti saprotamas un sarežģītas.
Ar līdzīgām lietām esam saskārušies arī Aizkraukles rajonā. Staburaga pagasta ļaudīm par strīdiem, kas pirms dažiem gadiem bija saistīti ar Daugavā nogrimušās klints piemiņas zīmi, ik dienas atgādina skulptūra “Dieva auss”. Iedzīvotāju aptaujā pagasta ļaudis izvēlējās tēlnieka Ģirta Burvja skulptūru ar akmenī kalto tautumeitas tēlu, taču konkursa komisijai tā laikam likās pārāk prasta. Piemērotāka bija akmens piltuve. Staburadzieši ar to jau apraduši, bet Ģirta Burvja “tautumeita” tagad priecē Amerikas latviešu mākslinieku skulptūrdārza apmeklētājus.
Savukārt šopavasar uzzinājām, ka konkursā par piemiņas vietas izveidi Krievkalna salā Kokneses pagastā uzvarēja japāņu arhitekta ideja. Taču arī tā dažiem kultūras “dižgariem” šķita latviskajam garam ne īsti piemērota. Viņuprāt, dvēseļu dārza ideja realizējama vien, “iztulkojot to latviski”. Iepazīstoties ar japāņu autora ideju, viss liekas saprotams un pieņemams — gan pastaiga mežā, saulrieta vērošana uz terases Daugavas krastā, gan akmeņu krāvuma veidošana par piemiņu represijās cietušajiem latviešiem. Bet laikam jau šī vienkāršā ideja ir par prastu laikmetīgajai arhitektūrai, ar kuru tik ļoti gribam “paspīdēt” Eiropā un pasaulē.
