Pēdējos gados ģimenes ārsti arvien biežāk pacientiem diagnosticē depresiju. Par šo slimību vairāk “Staburagam” stāsta SIA “Aizkraukles poliklīnika” ārste psihiatre Vija Ārgule, kura šajā darbavietā strādā jau vairāk nekā 30 gadu.
Pēdējos gados ģimenes ārsti arvien biežāk pacientiem diagnosticē depresiju. Par šo slimību vairāk “Staburagam” stāsta SIA “Aizkraukles poliklīnika” ārste psihiatre Vija Ārgule, kura šajā darbavietā strādā jau vairāk nekā 30 gadu.
Nomāc dzīvesprieku
— Kādos veidos depresija izpaužas?
— Ir endogēnās — iekšējās depresijas, kas cilvēkam nāk līdzi pat gēnos no paaudzes paaudzē. Ir eksogēnās depresijas — no ārienes, kaut kādu saslimšanu dēļ iegūtās. Piemēram, asinsrites traucējumu, insulta, aterosklerozes un citu slimību dēļ. Ir arī reaktīvās depresijas — adaptācijas traucējumi. Tās rodas pēc pārdzīvojumiem, kā arī tad, ja cilvēks nevar piemēroties videi. Viņš nav īstajā kolektīvā, īstajā skolā, nav tajā sabiedrībā, kur labi spētu justies. Adaptācijas traucējumi visbiežāk ir jauniešiem.
Laikus jānosaka diagnoze
— Kādā vecumā ar šo slimību var saslimt, vai dažādu vecumu pacientiem slimības pazīmes ir atšķirīgas?
— Nav noteikta vecuma kritērija. Ir bērnu un arī vecu ļaužu depresijas, šī slimība gadus nešķiro.
Ir lielās depresijas un maskētās. Kad slimo ar lielo depresiju, ir nomākts garastāvoklis, neko negribas darīt, nevar strādāt ne fiziski, ne garīgi. Taču bieži vien nākas saskarties ar maskēto depresiju, kad ārsts nevar diagnozi noteikt, jo slimības pazīmes ir tādas kā citām saslimšanām, bet zāles nepalīdz. Ceļš, lai diagnosticētu šo depresiju, ir ļoti grūts. Ārsti cilvēku dziedina gadiem, bet nekas nepalīdz, līdz nonāk pie pareizās diagnozes. Pēdējā laikā ģimenes ārsti šajā jomā daudz mācās un pareizo diagnozi spēj noteikt laikus. Kad pacients sāk lietot antidepresantus, pazūd visas iepriekšējo slimību pazīmes.
Veciem cilvēkiem depresija galvenokārt ir pēc pārslimotajām slimībām. Arī sociālo problēmu dēļ. Kā lai cilvēks nekļūst depresīvs, ja viņam nav pienācīgu iztikas līdzekļu un jādzīvo vienās bailēs par rītdienu. Taču galvenais ir garīgā veselība. Ja ir miers garastāvokļa sfērā, cilvēks rod kādu risinājumu. Nevajag kautrēties no garīgo slimību ārstēšanas, jo garīgā veselība cilvēku atbrīvo arī no fiziskajām kaitēm.
Pašārstēšanās nenotiek
— Vai cilvēks, pats apzinādamies, ka kļūst depresīvs, var uzsākt pašārstēšanos bez dārgiem medikamentiem?
— Sākoties depresijai, pacients pats nemaz negrib ārstēties, negrib vērsties pie ārsta, jo vēl nesaprot, ka tā ir depresija. Ja viņa uzvedība kļuvusi kūtrāka, ja cilvēks negrib bieži būt sabiedrībā un labāk jūtas klusumā un vientulībā, viņš vēl nesaprot, ka tās ir depresijas pazīmes. Tāpēc šādos gadījumos pacients arī nemeklē nekādus tautas medicīnas līdzekļus.
Lai gūtu tonusu, jaunu cilvēku vidū iecienīta ir kafijas dzeršana. Tomēr ar laiku pat litrs kafijas dienā vairs nekādu možumu nedod, jo pie kafijas pierod.
Tas nav slinkums
— Vai līdzcilvēkiem jāuztraucas, ja kāds no ģimenes saslimst ar depresiju?
— Vispirms jau ģimene vai draugi ievēro, ka, piemēram, māte kļuvusi slinkāka. Trauki ir nemazgāti, krājas netīrā veļa. Viņai negribas vairs iet uz veikaliem iepirkties. Draudzenes un ģimene nolemj, ka sieviete kļuvusi slinkāka. Tomēr tā ir slimība, nevis slinkums, un par to apkārtējiem laikus jāsāk uztraukties.
Šāda uzvedība var būt pat priekšvēstnesis pašnāvībai. Tāpēc ģimenei jāmeklē ārsta palīdzība. Ja tā ir lielā depresija — gēnos “sēdošā” — tad ļoti jābaidās no pašnāvības, jo slimnieks šo briesmīgo soli izdarīs tā, ka apkārtējiem pat nebūs nekādu aizdomu. Pašnāvības vairumā izdara arī no alkohola atkarīgie cilvēki, pat pusaudži sadzeras tabletes, taču tas ne vienmēr ir depresijas dēļ. Alkoholisma posts ir tik dziļš, ka cilvēks par pašnāvību izšķiras tieši alkohola reibumā.
Zāles var izvēlēties
— Antidepresanti ir ļoti dārgi, ne visi tos var nopirkt, ko darīt trūcīgiem cilvēkiem?
— Ne visas depresijas ir jāārstē ar dārgiem medikamentiem. Īpaši gados veci cilvēki var lietot jau sen pārbaudītas un lētas zāles. Tāpēc nav jābaidās, ka zāles būs dārgas, bet jānāk pie ārsta, lai vienotos par efektīvāko ārstēšanu.
No aprīļa dažām šo slimību formām medikamenti ir kompensējamo zāļu sarakstā. Pacientam par tām jāmaksā tikai ceturtā daļa, pārējo kompensē valsts. Diagnozi, lai izvēlētos terapiju un izrakstītu kompensējamās zāles, var noteikt tikai psihiatrs, nevis ģimenes ārsts. Mūsu rajonā ir apmēram desmit šādu slimnieku, kuri ir tikai manā ziņā un arī saņem kompensējamās zāles.
Slimniekam gribas gulēt
— Cik ilgs var būt depresijas ārstēšanas laiks?
— To nevar pateikt. Bieži vien tas ir diezgan ilgs. Ir arī tā, ka pacientam kāda zāļu deva jālieto ilgstoši. Zāles, vienkārši sakot, palīdz organismā saražot to vielu, kādas smadzenēs trūkst. Parasti ārstēšanās kurss ir pusgadu ilgs, bet daudzos gadījumos arī ilgāk, tas ir katram pacientam individuāli. Zāļu lietošanu nedrīkst pārtraukt uzreiz, tas jādara pakāpeniski, un to visu nosaka ārsts.
— Vai ar depresiju slimais spēj palīdzēt pats sev — meditējot un sevi noskaņojot optimistiski?
— Ja cilvēks slimo ar depresiju, viņam nav vēlēšanās sev palīdzēt. Viņam gribas gulēt. Apkārtējo uzspiesta aktivitāte un pacienta aicināšana uz dažādiem pasākumiem absolūti viņam nepalīdz un pat traucē. Kad sākas atveseļošanās, slimnieks pats sāk interesēties par lietām un notikumiem.
Psihē izmaiņu nav
— Cik Aizkraukles rajonā ir depresijas slimnieku?
— Apmēram divdesmit, kuri ir vērsušies pie speciālista un ārstējas. Visi jau uzreiz pie ārsta nedodas, jo vēl nesaprot, ka saslimuši ar depresiju. Depresijai mēdz būt arī sezonas raksturs, jo ar šo slimību visbiežāk slimo rudenī.
— Vai depresija izmaina cilvēku psihi, veģetatīvo un centrālo nervu sistēmu, varbūt pat raksturu? Varbūt viņi kā alkoholiķi, kad pārstāj dzert, kļūst agresīvi?
— Nē, uz psihi tiešas iedarbības nav. Cilvēks ir garīgi vesels, jo traucējumi ir cita veida. Arī alkoholiķiem ir vieglāk tikt pāri savai nelaimei tieši tad, ja viņi lieto antidepresantus, jo pēc ilgstošas dzeršanas viņiem ir depresija, kuru veiksmīgi var ārstēt ar šiem medikamentiem.
Cilvēkus iepazīst nelaimē
— Vai cilvēkiem pēc lielas nelaimes, piemēram, pēkšņas tuvinieka zaudēšanas, vienmēr ir depresija?
— Lielākajam vairumam, jā. Varu dalīties arī savā rūgtajā pieredzē, kad pirms gada zaudēju vīru. Mani izglāba trīs lietas — darbs, antidepresantu lietošana un apkārtējo cilvēku mīlestība.
Tikai savā lielajā nelaimē es apzinājos, ka pasaulē mīt ļoti daudz labu cilvēku. Un tas man palīdzēja nesabrukt, bet turpināt dzīvot un strādāt. Paldies visiem, kuri mani saprata un ar savu mīlestību stiprināja turpmākajai dzīvei!
