Jau devīto reizi pēc kārtas Talsu pusē notika Laidzes jeb Sārcenes ezera spiningošanas mači. Parasti tie pulcē ap 20 — 40 dalībnieku, bet ne tas ir galvenais, ap ko viss risinās. Tā kā pats nekad šajā pusē nebiju bijis, tad likās interesanti, jo vienmēr jaunas vietas pievelk ar pārsteigumiem vai atklājumiem. Ezera platība ir ap 170 hektāru. Taču pats veidojums ir ļoti īpatnējs.
Jau netālu no krasta sākas dziļums, kas sasniedz četrus līdz piecus metrus. Ja skatāmies no ezera gultnes struktūras, tad tas ir bļoda un pašā centrā sasniedz 12 metru dziļumu. Deviņos rītā tika dots starts, un pulksten 15 visiem dalībniekiem jau jābūt krastā. Tātad sešās stundās jāmēģina “izpīpēt”, kas te notiek. Pēc sarunām pirms starta spriežot, visi konkurenti ir vietējie takuziņi, tāpēc krastā ieturam pauzi (vēlāk brauksi, tālāk tiksi) un kā pēdējie, motoram mierīgi pukšķinot, vērojam, ko darīs aborigēni. Tie visi kā viens ieņem pozīcijas tieši virs lielākā dziļuma. Tā kā velcēšana nav atļauta, tad šādā dziļumā visa darbība var notikt tikai ar gumijas zivtiņām un džiggalvām. No vienas puses, šķiet, ka šāda darbība ir diezgan neloģiska, jo rudens, kā zināms, ir visām plēsoņām tauku uzkrāšanas laiks ziemai, tāpēc viņas intensīvi barojas. Ko līdakai meklēt 12 metru dziļumā, ja ir pilnīgi skaidrs, ka mazās zivtiņas te neiepeldēs?! Pieturamies pie savas taktikas un, nostājušies uz trīs līdz piecu metru kants, lēnām sākam to apstrādāt. Jau kādā sestajā metienā piesakās zaļsvārce, taču diemžēl līdz mēram pietrūkst pāris centimetru. Taču sākums ir. Ar vienu aci vērojam un ar četrām ausīm klausāmies, kas notiek tur — viducī. Lai kā mums negribētos, bet, par brīnumu, tur sāk viss notikt. Kādam kaut kas aiziet, kāds kaut ko ievelk laivā. Taču, cik noprotam, tad atkal zemmēri.
Mūsu cope gar nosacītu krastmalu īpaši nevedas, tāpēc dodamies dziļuma virzienā. Bariņā tomēr jautrāk. Nostājamies uz aptuveni deviņiem metriem un, skatoties eholotē, saprotam, kāpēc te šādā dziļumā mājo līdakas. Iemesls ir vienkāršs. Aptuveni trīs līdz piecu metru dziļumā peld burtiski slānis dažāda lieluma zivju. Protams, pārsvarā tie ir brekši, jo tieši tā uzvedas šīs sugas zivis arī Daugavā, un tas jau ir pārbaudīts. Eholote rāda gan lielākus, gan mazākus eksemplārus, taču tādā daudzumā, ka, kaut arī stāvam uz vietas un labi zinām, ka zem mums ir deviņi metri, ekrānā itin bieži parādās tikai trīs metru dziļums…
Atklāti sakot, šādu zivju biezumu un daudzumu agrāk nav izdevies novērot. Šis peldošais zvīņnešu slānis dažbrīd sasniedz pat vairāku metru biezumu. Lūk, kur slēpjas tā patiesība, kāpēc līdakas uzturas tieši šajā dziļumā, jo kāpēc gan viņām no gultnes neuzspurgt gaisā un nepaķert kādu gardu kumosiņu no visa milzīgā peldošā bara?
Pirmajā stundā neseko no dziļuma neviena cope, kaut eholote skaidri parāda, ka uz gultnes līdaku ir diezgan daudz. Taču viņas ir neaktīvas. Tātad jātrāpa ar mānekli tieši pa pieri. Pamēģini to izdarīt! Pamazām arī citas laivas dodas no dziļākās vietas nost un mēģina meklēt laimi seklākos rajonos. Mēs paliekam pa vidu un, nemitīgi dreifējot un mainot “gumijnieces”, izdodas pacelt četras līdakas. Pārsteidz zaļsvārču krāsas. Patiesībā vārds “zaļsvārces” te galīgi neiederas. Drīzāk tie ir albīni. Savā pusgadsimta mūžā esmu apbraukājis daudz un dažādas ūdenskrātuves, bet tik dīvaini baltas līdakas neesmu redzējis nekur. Par rezultātiem šoreiz nav vērts un nebija domāts runāt, bet, ja tev, copmani, ienāk prātā vēl pirms pirmā ledus pameklēt līdakas, tad aizšaujies līdz Laidzei un apskaties, kas tur notiek. Starp citu, tas ir publisks ezers ar piekļuvi visiem. Gala piknikā parunājos ar vietējiem, un šamie zināja stāstīt, ka ezerā mīt arī izcili eksemplāri un sezonas laikā kāds arī pie tiem tiek. Labāk tomēr esot velcēt un izmantot soļojošās gruntsmakšķeres principu. Tas būtu pilienveida sviniņš ap 20 — 30 gramiem un peldošs voblers, kurš iesiets virs svina aptuveni metru garā pavadā. Gultne šajā ezerā ir tīra, un tas atvieglo šo velcēšanas darbību. Lūk, jums viena jauna copes vieta.
