Zalvē aizsākta jauna tradīcija — pagasta Goda pilsoņa statusa piešķiršana cilvēkiem, kuri veicinājuši Zalves pagasta attīstību un palīdzējuši dzimtās puses vārdam izskanēt arī ārpus Latvijas robežām.
Zalvē aizsākta jauna tradīcija — pagasta Goda pilsoņa statusa piešķiršana cilvēkiem, kuri veicinājuši Zalves pagasta attīstību un palīdzējuši dzimtās puses vārdam izskanēt arī ārpus Latvijas robežām. Piektdien Zalvē godināja pirmos piecus Goda pilsoņus.
Savi Goda pilsoņi
Pirms simts gadiem — 1906. gada 3. februārī — Zalves pagastā soda ekspedīcija nošāva dzejnieku un skolotāju Jūliju Dievkociņu. Godinot viņu un atceroties skolotāja devumu literatūrā un pedagoģijā, simtajā gadadienā kopš viņa nāves Zalves pagasta padome piešķīra Zalves Goda pilsoņa statusu pieciem cilvēkiem: trijām ilggadējām skolotājām no Zalves un Sproģu pamatskolas — Vilhelmīnei Kalniņai, Dzidrai Zariņai, Gaidai Bērtiņai, dzejniekam Imantam Auziņam un Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam. Goda pilsoņus sveica zalvieši, kaimiņu pašvaldību un skolu pārstāvji, rakstniece Lucija Ķuzāne, Saukas novadpētnieks Gunārs Spīdainis, bijušais virsprokurors Oļģerts Šabansks, kā arī vairāki tiesu varas pārstāvji, kuri bērnību aizvadījuši Zalvē — Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurors Pāvels Cvetkovs, jurists Kārlis Valdemiers un Augstākās tiesas senators Vilnis Vietnieks.
Vēstures mīklas
Dzejnieks Imants Auziņš 1993. gada literārajā izdevumā “Brīvība” raksta: “Veca patiesība: bez pagātnes nevar saprast ne savu laiku, ne nākamību. Senas un nesenas vēstures notikumi, nostāsti spēj saviļņot un rosināt vairāk par teikām un pasakām. Vismaz daudzus. Arī “mazās vēstures mīklas” dziļina ne tikai dzimtās puses, bet visa tautas likteņceļa izpratni. Pat iemācīta vēsture maz ko dod. Vēsture jāpēta, jāpārkausē savā sirdī. Tas ir ceļš uz patiesību.”
Zalves pagasta padomes priekšsēdētāja Dzintra Noreika atzina, ka, gatavojoties šim sarīkojumam un vērtējot, kuri cilvēki būtu pelnījuši kļūt par Zalves Goda pilsoņiem, bijusi lieliska iespēja iepazīt pagasta vēsturi 100 gadu garumā. Tikai saistot pagātni, tagadni un nākotni, var izprast vairākas likumsakarības.
Pasniedzot Zalves Goda pilsoņa apliecību un sudrabā kaltu krūšu nozīmīti, kurā iegravēta Laimas zīme, Dzintra Noreika teica: “Cilvēks ir kā vijole ar četrām uzvilktām stīgām, un tās gaida, kad uz tām sāks spēlēt. Jūsu vijoles spēle ir lieliska, un tā ir skārusi katra zalvieša sirdi. Jūsu devums Zalvei ir gravēts paliekošās vērtībās.” Augstākās tiesas senators Vilnis Vietnieks, kurš dzimis un audzis Zalvē, ir šī pasākuma iniciators. Vietnieka kungs sarīkojumu nosacīti iedalīja divās daļās un divās toņkārtās — mažorā un minorā. Mažorā tāpēc, ka trijām Zalves pagasta skolotājām un abiem kungiem šī ir svētku diena, bet minorā tādēļ, ka šī ir arī Jūlija Dievkociņa nāves diena.
Tikšanās pēc
40 gadiem
Zalves Goda pilsonis — Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns — atminējās, ka pēdējo reizi Zalves kluba zālē bijis pirms četrdesmit gadiem, kad sešdesmitajos gados te strādājuši viņa vecāki. Bērnība un pirmie skolas gadi pagājuši Zalvē, tālākais dzīves ceļš aizvedis prom no dzimtās puses. Zalve palikusi tikai atmiņās un bērnības dienu fotogrāfijās, un dzimtā puse retu reizi apciemota vien caurbraucot. Kad kolēģis Vilnis Vietnieks izstāstījis savu ieceri un to, ka Guļāna kungs ir piecu izvirzīto Zalves Goda pilsoņu vidū, tas viņam bijis liels, patīkams pārsteigums. “Kad darbā kolēģi uzzināja, ka kļūšu par Zalves Goda pilsoni, viņi uzreiz atgādināja, ka tas ir arī pienākums pret dzimto pusi. Esmu nolēmis dibināt Zalves atbalsta grupu un pēc iespējas palīdzēt, ceru iesaistīt arī citus zalviešus. Uzskatu, ka galvenais ir panākt pārticību, stabilitāti, labsajūtu, gaišu skatu uz dzīvi. Esmu gandarīts par man izrādīto godu un domāju, ka tik sirsnīga atmosfēra kā šodien iespējama tikai Zalvē,” atzina Andris Guļāns.
Knābis noslāpē skaņu
Vasarās, līdz kokiem sāk sārtoties lapas, dzejnieks Imants Auziņš ar mazbērniem joprojām dzīvo Zalvē senču mājās. Dzejniekam Zalve ir bērnības zeme. Atmiņā joprojām palicis pirmais kino apmeklējums septiņu gadu vecumā Zalves klubā, kad viņš vienīgais no skatītājiem apsēdies ar muguru pret ekrānu, jo bijis pārliecināts, ka jāskatās uz prožektoriem un spilgto gaismu. Tāpat atmiņā palikušas pirmās teātra izrādes, kad dzejnieks Raiņa lugā “Zelta zirgs” spēlējis cīruli. Viņam bija jānorunā seši teikumi, bet cīruļa maskas knābis nošļucis priekšā mutei un noslāpējis skaņu tā, ka zālē neko no sakāmā nevarējis dzirdēt… “Zalve ir manas dzejas otrā galvaspilsēta,” atzina dzejnieks. Daudzi darbi tapuši tieši te — meža ielokā un klusumā. Imants Auziņš atklāj, ka savā mūžā bijis četros kontinentos, vien Austrālijā nav gadījies pabūt, un, viņaprāt, Zalve ir viena no skaistākajām un dzīvei piemērotākajām vietām pasaulē. Dzejnieks novēl, lai Zalves vārds vēl ilgi skan, vien jāparūpējas par pozitīvāku demogrāfisko situāciju.
Izskolo trīs paaudzes
Sproģu pamatskolas skolotāja Gaida Bērtiņa 1956. gadā pēc augstskolas absolvēšanas Zalves pagastā ieradās tikai uz trim gadiem, jo šī bija Rīgai tuvākā vieta. “Tā tie trīs gadi ieilguši,” smej skolotāja. Mācījusi ģeogrāfiju, civilzinības un ekonomiku, un šogad ir pirmais mācību gads, kopš viņa skolā vairs nestrādā. Izaudzinājusi trīs paaudzes, jaunākie jau beiguši Tehnisko universitāti. “Darāmā tik un tā pietiek, beidzot jūtos pavisam brīva. Man ir trīs lielas aizraušanās — politika, daba un kultūra, un šajās jomās vienmēr notiek kaut kas jauns. Cenšos piedalīties pagasta kultūras dzīvē, jau vairākus gadus aktīvi ceļoju. Esmu Mazzalves ceļotāju klubiņā, pagājušajā gadā bijām Ungārijā un Slovēnijā, šogad noteikti brauksim atkal,” apņemas Gaida Bērtiņa.
Ar žurnālu padusē
Skolotājas Dzidra Zariņa un Vilhelmīne Kalniņa atklāja: sākumā bijušas pārsteigtas, ka tieši viņas izvēlētas par Zalves Goda pilsonēm. Abas joprojām strādā Zalves pamatskolā. Vilhelmīne Kalniņa teica: “Pārsteigums, protams, man bija liels, bet vēlāk, kad atminējos padarītos darbus, izaudzinātos skolēnus, sapratu, ka tas ir mana darba mūža novērtējums. Jūtos pagodināta.” Savukārt skolotāja Dzidra Zariņa atcerējās, kā no skolas ar klases žurnālu skrējusi pie Paula (Pāvels Cvetkovs) vecākiem sūdzēties par puiša nesekmīgajām atzīmēm matemātikā. Pāvelam Cvetkovam par notikušo ir savs noslēpums, kuru beidzot viņš atklāja arī skolotājai: “Toreiz, pirms daudziem gadiem, kad redzēju jūs ar žurnālu padusē nākam pār mūsu pagalmu, vienmēr kritu ģībonī. Tad mamma uztraucās, ka esmu slims, un par sliktajām atzīmēm nerājās. Protams, tiklīdz skolotāja pa durvīm laukā, man ar veselību viss atkal kārtībā.” Skolotājas atzina, ka savus skolēnus joprojām atminas skolas solā, savādi tagad uz viņiem raudzīties kā uz nopietnām amatpersonām.
