Piektdien Jaunjelgavā notika Aizkraukles rajona 5. grāmatu svētki, kurus ar labvēļu atbalstu tradicionāli organizēja Lauku bibliotēku atbalsta biedrības priekšsēdētāja rakstniece Biruta Eglīte.
Piektdien Jaunjelgavā notika Aizkraukles rajona 5. grāmatu svētki, kurus ar labvēļu atbalstu tradicionāli organizēja Lauku bibliotēku atbalsta biedrības priekšsēdētāja rakstniece Biruta Eglīte. Grāmatas Aizkraukles rajona bibliotēkām dāvināja izdevniecības, vairākas politiskās partijas un “Hansabanka”.
Jaunjelgavas kultūras nams grāmatu svētkos bija cilvēku un grāmatu pārpilns. Lai gan pasākums notika darbdienā, klausītāju bija pilna zāle, grāmatu stendi pilnībā aizņēma kultūras nama foajē. Īpašā svētku programma bija arī Jaunjelgavas vidusskolas audzēkņiem un skolotājiem.
Rakstnieki tandēmā ar politiķiem
Kopā ar Eglītes kundzi svētkos piedalījās rakstnieki Monika Zīle un Arnolds Auziņš, ārste un rakstniece Liāna Miķelsone, Talsu valsts ģimnāzijas direktore Ingūna Raituma, Valsts valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis un politiķi Karina Pētersone, Ina Druviete, Arvīds Ulme, Dzintars Ābiķis, Raivis Dzintars. Savus dzejoļus lasīja vēstures skolotāja Gina Viegliņa no Valles.
Visiem muzikālu sveicienu veltīja Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas audzēkņi, jaunjelgavieši Madara Bekmane un Kristaps Golovackis, bet jaunjelgaviete Meta Šlesere pastāstīja par mūsdienu jaunatnes “bagāto” valodu. Tas bija uzskatāms ievads diskusijai “Mūsu valodas zaļais koks”.
Grāmatas visām bibliotēkām
Biruta Eglīte pastāstīja, ka šoreiz grāmatu dāvinājumu saņems pilnīgi visas Aizkraukles rajona bibliotēkas. Tam savu artavu ziedoja “Hansabanka”, Latvijas Bērnu fonds, aģentūra “Tēvijas sargs”, Latvijas futbola federācija, 13 izdevniecību un grāmatu apgādu, politiskās partijas “Jaunais laiks”, Zaļo un zemnieku savienība, Tautas partija, “Latvijas ceļš”, apvienība “”Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK” un jaundibinātā partija “Visu Latvijai”.
Nav nezāle, bet puķe
Diskusijas “Mūsu valodas zaļais koks” ievadā tās vadītāja Monika Zīle teica, ka latviešu valoda nevar augt kā nezāle, tā kopš bērnības katrā jākopj kā puķe vai vērtīgs kultūraugs. Un pirmā saskarsme ar valodu katram ir ģimenē: cik bagāts vārdu krājums ir vecākiem, tāds būs arī bērniem. Viņasprāt, par latviešu valodu visnopietnāk jādomā pašiem latviešiem, kuri to gadu desmitiem piesārņo ar citu tautu valodas surogātiem, latviski literāri pareizi nemaz vairs neprotot sarunāties.
Savas domas par latviešu valodu izteica visi ciemiņi. Arvīds Ulme runāja galvenokārt par latviešu tautasdziesmām un vārda nozīmi cilvēka mūžā.
Karogs jātur augstu
Toties daudzvārdīgs, kā vienmēr, bija Dzintars Ābiķis.
— Valoda ir kā karogs: cik to augstu turēs, tik laba un tīra tā būs. Arī politiķiem jāceļ valodas prestižs, diemžēl ne vienmēr tas izdodas. Politiķiem jācīnās, lai visās dzīves jomās Latvijā skanētu valsts valoda un lai mēs nekļūtu par divkopienu valsti, — sacīja Ābiķa kungs. Viņš gan nepateica, kas pašiem politiķiem šajā darbā traucē.
Ābiķa kungs ilgi skaidroja, ka piesārņotās valsts valodas kopšanai valdībai jāatvēl vairāk naudas un skolās ātrāk jāpāriet uz bilingvālo apmācību, kā arī jācīnās par izglītības sistēmas latviskošanu kopumā. Tautas partijas deputāts uzskata, ka valodas saglabāšanas jomā ir ļoti daudz gan lielu, gan mazu problēmu. Piemēram, visi nevar saņemt izglītību latviešu valodā, jo Rīgas latviešu bērnudārzos ir lielas rindas. Arī arodvidusskolās audzēkņi jāuzņem mācībām tikai latviešu valodā, patlaban ne visur tā esot. Viņš pieminēja Daugavpili, kur viesnīcu apkalpojošajās specialitātēs uzņem tikai krievu valodā runājošos. Arī dažās Alūksnes skolās un Rīgas 20. vidusskolā ir tā pati problēma.
Jāsarkst par deputātiem
Pēc viesu monologiem par valodu savas domas izteica klausītāji. Klintainiete Gaida Krūmiņa vērsās pie Saeimas deputātiem:
— Nevienu atsevišķi nenosaukšu, taču kauns klausīties, kā deputāti runā no Saeimas tribīnes. Un tas notiek, dzirdot visai Latvijai. Kā gan viņi tad runā savu domubiedru pulkā? Tikpat “graujoša” ir arī deputātu uzvedība — ko tik kurš sēžu laikā tur dara: runātājā neklausās, lasa avīzes, žāvājas, staigā pa zāli, runā pa mobilajiem tālruņiem un traucē tiem, kuri grib strādāt, — novērojusi Krūmiņas kundze.
Pensionētais skolotājs Egons Grietiņš izteica neapmierinātību par vienmēr un visur nepareizu palīgvārdu “kad” un “ka” lietošanu. Viņš deputātam Dzintaram Ābiķim atgādināja, ka tieši viņa pārstāvētās Tautas partijas valdīšanas laikā daudzviet Latvijā bērnudārzus likvidēja, tāpēc arī palikušajos tagad veidojas rindas.
— Kad beidzot varēsim skatīties televīziju un klausīties radioraidījumus, kuri nebūs pārpilni slāvu un angļu valodas vārdiem? Pat raidījumu nosaukumos, piemēram, “De facto” ir svešvārdi. Vai mūsu valoda ir tik nabaga, ka nevaram atrast piemērotu latvisku nosaukumu? — jautāja sirmais skolotājs.
Ar labskanību šūpulī
Rakstnieks Arnolds Auziņš gribēja zināt, ko nozīmē reklāma: “Mūsu veikalos seksīgas cenas!”, kā arī kāpēc daudzos veikalos Rīgā pārdevējas latviski var pateikt tikai “Labrīt” un “Paldies”… Auziņa kungs “apbrīnoja” arī politiķa un miljonāra Aināra Šlesera runas stilu, kurš vai katru teikumu iesākot ar vārdiem: “Es gribētu teikt…”, bet pēc garas nesakarīgas runāšanas tā arī neko saprotamu un konstruktīvu nepasakot. Rakstnieks ieteica Šleseram sekmīgi beigt kaut vakarskolu. Jaunjelgavieši tam sparīgi aplaudēja.
Pēc diskusijas par valodu par saviem darbiem stāstīja rakstnieki Monika Zīle, Liāna Miķelsone un Arnolds Auziņš.
Monika Zīle atzina, ka viņai labskanīgā valoda jau šūpulī ielikta, jo dzimtajā Latgalē tā viņas bērnībā bijusi ļoti bagāta. Auziņa kungs savukārt stāstīja, kā viņš vācis vēsturiskos materiālus, lai uzrakstītu grāmatas par Konstantīnu Čaksti, Gustavu Zemgalu un Gunti Ulmani.
Ārste un rakstniece Liāna Miķelsone ir praktizējoša ķirurģe, taču pierādījusi, ka var dzīvot un strādāt arī laukos. Iznākušas tikai divas viņas grāmatas, tāpēc lasītājiem rakstniece vēl diezgan pasveša.
— Šie bija vieni no skaistākajiem grāmatu svētkiem Latvijā, — pēc pasākuma sarunā ar “Staburagu” sacīja Monika Zīle, piebilstot, ka diskusijas temats bijis ļoti interesants.
