Nedēļas nogalē Aizkraukles pagasta kultūras nama zālē brīvu sēdvietu ieraudzīt nevarēja. Pie durvīm drūzmējās gan skatītāji, gan dejotāji — deju kolektīva “Pēda” jubilejas koncertā pulcējās bijušie, esošie dejotāji, viņu radi, draugi un atbalstītāji.
Izdejot ap divdesmit stāstu vienā koncertā nav vienkārši, taču grūtums palika aizkulisēs, uz skatuves parādot tikai profesionalitāti, vieglumu un smaidus. Kamēr zālē sēdošie baudīja koncertu, kultūras nama vestibilā rosījās enerģiskā visjaunākā paaudze, kura dienās varbūt ies savu vecāku, brāļu, māsu pēdās un reiz arī iepazīs latviešu tautasdejas burvību. Jubilejas koncertā dejoja visi esošie, bijušie, kā paši sevi nereti dēvē, “pēdisti” — gan jaunieši, kuri kolektīvam pievienojušies aizvadītajā gadā, gan pieredzējušie vīri un sievas, kuri kolektīvā sāka dejot tā izveidošanas pirmajos gados. Dejotāja, kura “Pēdai” ir uzticīga no pašas pirmās dienas, ir Ilze Šūmane, kolektīva prezidente. Toreiz, pirms 25 gadiem, uzzinot, ka dibina jaunu kolektīvu, meitene kopā ar klasesbiedreni atnāca pieteikties, pirmā tikšanās bija kolhoza dispečeru telpā. Līdz tam jauniešu kolektīva kolhozā nebija, tikai vidējās paaudzes deju kopa.
Laiks rit uz priekšu, paiet viens, otrs gadu desmits, un cik ilgi var dejot jauniešu kolektīvā? “Pirms gadiem trijiem kādā rītā devāmies brokastīs pie Unas, sakot, ka mums vajag vidējo sastāvu,” stāsta Ilze Šūmane. “Mūsu vadītājai Unai Staklei piemīt personības šarms, kas pievelk, ārkārtīgi lielas darba spējas, radošums un ticība, ka vienmēr izdosies. Pie mums nāk daudz dažādu vecumu cilvēku, kuri nekad nav dejojuši, un pēc pāris mēnešiem viņi jau dejo koncertā. Esmu dzimusi, augusi, skolā gājusi un tagad arī brīvdienas pavadu Aizkrauklē, taču dzīvoju Rīgā. Ērtāk būtu bijis sameklēt kādu kolektīvu tur, taču visus šos gadus braukāju uz mēģinājumiem. Nevaru iedomāties citu kolektīvu, citu vadītāju, ir sajūta, ka var tikai tā kā pie mums. Deja atbrīvo, tā manā dzīvē vienmēr nākusi līdzi. Deja pasaka un parāda cilvēka būtību.”
Patīkams satraukums vienmēr valdot, gatavojoties jubilejām. “Pēdai” apaļās un pusapaļās dzimšanas dienas ir nākamajā gadā pēc Dziesmu svētkiem. Pieredze dara drošāku, Ilze atzīst, ka “Pēdai” ir savs stils — gan uz skatuves, gan kolektīva sadzīvē, tiek rīkoti dažādi pasākumi sev pašiem.
Skrīverietis Ainārs Vanags, kurš šobrīd dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Radi”, dejotāja gaitas sācis 1989. gadā “Pēdā”. Ainārs teic, ka ikvienam kolektīvam ir savs raksturs, kas mainās ik pēc trijiem četriem gadiem, mainoties sastāvam. “Pēdu”, kurā sācis dejot, viņš raksturo kā vienkāršu, mazliet trakulīgu, tādu, kas visu uztver viegli. “Katrā kolektīvā ir tikai tam raksturīga īpaša dzirksts, un tā neizzūd,” teic Ainārs. “Vadītāja Una ir ļoti prasīga, taču liels ieguvums dejotājiem ir viņas talants mācēt noskaņot, palīdzēt noticēt sev.” Ainārs “Pēdā” aizvadījis 12 gadu, beidzis dejot jauniešu sastāvā, tad vēl vidējās paaudzes sastāva “Pēdai” nebija, un viņš pievienojies “Radiem”. No “Pēdas” laikiem īpaši atmiņā palicis 1990. gads, tad izbaudīti mūžā pirmie Dziesmu un deju svētki, un pēc tam brauciens uz Krieviju, tur pavadītas trīs nedēļas. 1991. gada augustā bija brauciens uz Ungāriju, kur “Pēda” pavadīja nedaudz ilgāk par nedēļu. Visiem, kuri turp brauca, šis ceļojums īpaši palicis atmiņā, jo iegadījies tieši tajā laikā, kad Krievijā sākās deviņdesmito gadu atmodas vēsmas. “Skatījāmies vietējā televīzijā, bet saprast ungāru valodā daudz nevarējām, bija liels satraukums, domājām, kas notiek Latvijā, kas notiek ar ģimenēm, tas bija interesants laiks,” noteic Ainārs. ◆
